Saskaņā Alergoloģija ārsts saprot specialitāti, kas nodarbojas ar alerģiju attīstību, diagnostiku un ārstēšanu. Diagnoze notiek vai nu in vitro, vai in vivo. In vivo testa procedūras pašam pacientam dažreiz ir saistītas ar alerģiska šoka risku alerģijas slimniekam.
Kas ir alerģija?
Alergoloģija ir medicīnas specialitāte. Medicīnas apakšnozares uzmanības centrā ir alerģiju diagnosticēšana un ārstēšana. Pētniecības jomā alerģoloģija ir saistīta arī ar alerģiju individuālajām īpašībām un attīstības mehānismiem.
Vācu alergologi parasti ir internisti, pulmonologi, dermatologi vai ģimenes ārsti. Lai viņiem dotu tiesības uz alergologa titulu, viņiem jābūt apmācītiem medicīnas alergoloģiskajā apakšzonā. Vācu noteikumi par to atšķiras no noteikumiem ārzemēs.
Piemēram, Šveicē alerģistiem, studējot medicīnu, jau jākoncentrējas uz medicīnisku grādu alerģoloģijā. Termins imunoloģija bieži tiek saistīts arī ar alerģistiem. Alerģija ir imunoloģiska pārmērīga reakcija. Tāpēc alerģoloģijā šī vārda plašākajā nozīmē tiek pētīti imunoloģiski traucējumi, kas saistīti ar noteiktu alergēnu.
Ārstēšana un terapija
Alerģijas diagnostika ir viena no vissvarīgākajām alerģijas apakšnozarēm. Šajā jomā ietilpst visas izmeklēšanas procedūras, kas palīdz meklēt alerģiju izraisošu vielu un noskaidrot cēloņus. Alerģijas diagnostikas apakšnozares ir in vivo un in vitro diagnostika.
In vivo diagnostika notiek pašam pacientam. No otras puses, veicot in vitro diagnostiku, ārsts no pacienta ņem ķermeņa šķidrumus, kurus pēc tam izmeklē laboratorijā. Piemēram, pamatojoties uz šiem paraugiem, kopējo IgE nosaka, izmantojot radioimunorbenta testu. Alerģijas reakcijas ir atkarīgas no imūnglobolīna E. Imūnsistēma noteiktu alergēnu atpazīst kā svešu un tāpēc vēlas to izvadīt no organisma ar antivielām. Tāpēc kopējam antivielu daudzumam asinīs ir nozīme alerģisko slimību novērtēšanā. Antivielu līmeņa paaugstināšanās ļauj izteikt apgalvojumus par paaugstinātas jutības pakāpi un apstiprina alerģijas klātbūtni.
Tomēr ar šo testu nevar identificēt īpašu alergēnu, jo visas alerģijas paaugstina antivielu līmeni. Tāpēc otra testa metode alerģoloģijā ir specifiskā IgE noteikšana, izmantojot radioalergo-sorbenta testu. Šī procedūra var apstiprināt aizdomas par konkrētu alergēnu. Papildus abām minētajām diagnostikas metodēm, in vitro alerģijas diagnostika ietver arī alergēniem specifiskā IgG noteikšanu, šūnu alergēnu stimulācijas testus un histamīna izdalīšanās testus. Piemēram, IgG testu var izmantot, lai noteiktu pārtikas alerģiju.
Šī alerģijas forma nav atkarīga no imūnglobulīna E, tāpēc ir jāmēra citi parametri. No otras puses, alerģijas stimulācijas tests ir paredzēts, lai kvalitatīvi noteiktu pārtikas alerģiju. Procedūra ir pazīstama arī kā leikocītu aktivizācijas pārbaude, un tās pamatā ir pieņēmums, ka pārtikas nepanesamība izraisa iekaisuma reakcijas uz noteiktiem pārtikas komponentiem. Šīs reakcijas mēra pacienta asinīs, izmantojot leikocītus, kas izraisa iekaisumu. Mērīšana notiek saistībā ar dažādu pārtikas ekstraktu ievadīšanu. Histamīna izdalīšanās tests un bazofilu aktivizācijas tests atkal ir šūnu alerģijas stimulācijas testi. Tie ir balstīti uz novērojumu, ka alerģijas ir saistītas ar histamīna izdalīšanos un bazofilu aktivizēšanu.
Vissvarīgākās in vivo testa metodes alerģoloģijā ietver iedurt testu, berzes testu un intrakutāno testu. Dūriena pārbaudē alergologs testa vielas pilina uz pacienta ādas.Tad viņš "iedurt" šos ādas apgabalus, lai izraisītu alerģisku reakciju. Berzes testu galvenokārt izmanto saistībā ar pārtikas alerģijām. Ēdienu iemasē uz ādas un dokumentē pacienta reakcijas.
Intrakutāna pārbaude ir samērā nespecifiska. Šajā procedūrā ārsts injicē pārbaudāmo alergēnu šķīdumu muguras ādā un gaida alerģiskas reakcijas. Kad alerģija, ieskaitot tās apmēru un alergēnu, ir noteikta, alerģists izturas pret paaugstinātu jutību. Šim nolūkam viņam ir pieejamas vairāk nekā 70 dažādas metodes. To, kuru viņš izvēlas, lielā mērā nosaka alergēns un alerģijas intensitāte.
Diagnostika un izmeklēšanas metodes
Alergoloģiskas in vitro pārbaudes procedūras ir saistītas ar nelielu risku un blakusparādībām pacientam. Pats pacienta in vitro testi ir saistīti ar riskiem, kurus nevajadzētu novērtēt par zemu.
Šie riski, pirmkārt, ietver alerģiskā šoka risku, jo visu in vivo testu mērķis ir pacientā izraisīt alerģisku reakciju. Šī iemesla dēļ in vivo testa procedūras notiek tikai uzraudzībā. Alergologa praksē ir antidoti un zāles, kas samazina risku pacientam. Tāpēc alerģijas tests pats par sevi tiek uzskatīts par drošu. Tomēr zāļu alerģijas un pārtikas alerģijas parasti tiek pārbaudītas slimnīcā.
Pārtikas alerģijas gadījumā alerģiskas reakcijas parādīšanās bieži prasa ilgu laiku. Pēc tam ir svarīgi novērst pacienta sabrukumu. Tādēļ stacionāra uzņemšana šāda veida alerģijas pārbaudē ir pacienta garantija. Zāļu alerģijas gadījumā bieži vien ir grūti paredzamas blakusparādības vai notiek asinsrites sabrukums. Tāpēc arī stacionārā uzņemšana šajā gadījumā ir drošāka. Pārbaudes metodes, piemēram, iedurts tests, arī tiek diskreditētas, lai provocētu alerģiju. Zinātnieki tagad vēlas, lai tas tiktu izslēgts.
