Amoeba

Amoeba pieder pie vienšūnu organismiem. Daudzas amēbas ir patogēnas un var izraisīt nopietnas slimības cilvēkiem.

Kas ir amēbas?

Amoebas ir izplatītas visā pasaulē. Tos var atrast no Antarktikas līdz Arktikai un tie ir īpaši ērti mitrā augsnē.
© frenta - stock.adobe.com

Pretēji tam, ko bieži apgalvo, amoebas nav ģimenes grupa, bet drīzāk dzīves forma. Visas amēbas ir vienšūnas. Jūsu ķermeņa forma nav fiksēta. Viņi var attīstīt pseidopodiju un tādējādi ātri mainīt ķermeņa formu. Dzīvo lietu lielums ir no 0,1 līdz 0,8 milimetriem. Lielākā daļa amoebu ir kailas un fagocitizētas, lai sevi pabarotu. Tomēr dažas amēbas ir arī vadu un var fotosintēzes veidā.

Mazie vienšūnu organismi parasti ir caurspīdīgi. Caur caurspīdīgo ārējo ādu ir redzams granulu elements šūnu iekšpusē. Šī endoplazma pulsē un satur daudz mazu burbuļu. Šūnas kodolu tomēr ir samērā grūti redzēt. Amēba mazās pēdas izmanto pārvietošanai un barošanai. Viņi ar kājām noķer baktērijas un citus vienšūnu organismus, ieskauj tos tā saucamajos pārtikas vakuumos un visbeidzot sagremot. Šis process ir pazīstams kā fagocitoze. Amēba reproducējas aseksuāli, daloties.

Daudzi amoebas ir potenciāli patogēni cilvēkiem. Vispazīstamākās amoebas izraisītās slimības ir amoebiskā dizentērija un meningoencefalīts. Daudzās amebās ir arī baktērijas, kas cilvēkiem var izraisīt infekcijas slimības. Viena no šādām slimībām ir legioneloze, ko izraisa legionellas.

Rašanās, izplatīšana un īpašības

Amoebas ir izplatītas visā pasaulē. Tos var atrast no Antarktikas līdz Arktikai un tie ir īpaši ērti mitrā augsnē. Daudzas amēbu sugas dzīvo ūdenī. Vienšūnu organismi kā biotopu izmanto gan svaigu, gan jūras ūdeni.

Amēbu suga Entamoeba histolytica, amoebiskās dizentērijas izraisītājs, ir arī plaši izplatīta visā pasaulē. Vienšūnu organismi ir sastopami īpaši valstīs un apgabalos ar neatbilstošiem higiēniskiem apstākļiem. Cilvēki inficējas, nonākot saskarē ar piesārņotiem notekūdeņiem vai piesārņotu dzeramo ūdeni. Infekciju skaits ar amoebisko dizentēriju palielinās, īpaši pēc katastrofām un gadījumos, kad trūkst tīra dzeramā ūdens. Tomēr nemizoti augļi un dārzeņi, ledus un ledus gabaliņi bieži tiek piesārņoti ar amēbām subtropu un tropu apgabalos, piemēram, Bangladešā, Indonēzijā, Taizemē un Indijā. Šajā sakarā jāpiebilst, ka parastā dzeramā ūdens dezinfekcija ar hloru nenokauj vienšūnu organismus. Tikai amēbu nesatur ūdens, kas vārīts vismaz piecas minūtes.

Amoebisko encefalītu, no otras puses, izraisa citi amēbu veidi. Tajos ietilpst, piemēram, Acanthamoeba, Balamuthia vai Naegleria fowleri. Tie ir apkopoti terminā “brīvi dzīvojoša amēba vai ūdens amēba”. Kamēr ankanthamoeba galvenokārt atrodas dubļos, ūdens malās un bioplēvēs, balamutijas amēba dzīvo arī putekļos un augsnē. Acanthamoeba arī bieži kolonizē cilvēku nazofarneksu.

Naegleria fowleri kā biotops dod priekšroku svaigam ūdenim. Arī patogēns arvien biežāk atrodams mērenā klimatā. Peldoties amēba caur ožas epitēliju iekļūst cilvēka ķermenī un pēc tam caur ožas nervu (nervus olfactorius) nokļūst centrālajā nervu sistēmā un tādējādi smadzenēs.

Slimības un kaites

Amoebiskā dizentērija raksturīga ar asiņainu un gļotainu caureju. To raksturo arī kā aveņu želejai līdzīgu. Caurejas pārtraukšana ir saistīta ar sāpēm vēderā un krampjiem. Daži no skartajiem cieš no ļoti augsta drudža. Atkarībā no infekcijas smaguma var novērot no 40 līdz 50 zarnu kustības dienā. Tomēr šajā posmā pacienti gandrīz neizdalās fekālijas. Izdalījumi lielā mērā sastāv no tīrām gļotām.

Iekaisums ar čūlu veidošanos resnajā zarnā ir atbildīgs par šiem simptomiem, kas rodas pēc inkubācijas perioda no vienas līdz septiņām dienām. Patogēns Entamoeba histolytica var iekļūt asinīs caur bojāto zarnu gļotādu. Pēc tam amēba no asinīm nokļūst aknās un citos iekšējos orgānos. Tur vienšūņi var iznīcināt pastāvīgos audus un izraisīt smagu čūlu veidošanos. Rezultāts ir iekšēja asiņošana. Ja amoebisko dizentēriju neatzīst laikā, tā var būt letāla. Ārstēšanu veic ar dažādām antibiotikām. Ja to lieto savlaicīgi, slimība ātri dziedē. Tomēr operācija var būt nepieciešama arī abscesiem iekšējos orgānos.

Primārais amoebiskais meningoencefalīts galvenokārt skar bērnus. Tas sākas pēkšņi un vardarbīgi no pilnīgas veselības. Pacientiem ir augsts drudzis, slikta dūša, vemšana un kakla sāpes. Stīvs kakls ir pamanāms. Ātri rodas uztveres izmaiņas un ierobežojumi ķermeņa kontrolē. Primārais amoebiskais meningoencefalīts ir letāls nedēļas laikā. Pagaidām ir tikai daži pacienti, kuri pārcietuši slimību ar agrīnu terapiju.

Granulomatozais amobenencefalīts rodas gandrīz tikai pacientiem ar imūndeficītu. Piemēram, slimība ir biežāk sastopama AIDS pacientiem. Izņēmums ir patogēns Balamuthia mandrillaris. Tas arī inficē cilvēkus ar veselīgu imūnsistēmu. Amoebiskās dizentērijas granulomatozā forma sākas pakāpeniski ar drudzi, vemšanu, galvassāpēm un nelielu stīvu kaklu. Pacienti kļūst letarģiski, sūdzas par atmiņas traucējumiem un apziņā ir apmākušies. Vēlāk viņiem rodas tādi simptomi kā krampji un paralīze vienā pusē vai nonāk komā.

Granulomatozais amoebiskais encefalīts ilgst no dažām dienām līdz vairākiem mēnešiem un, tāpat kā primārais amoebiskais meningoencefalīts, parasti beidzas nāvējoši. Tomēr dažus pacientus veiksmīgi ārstēja ar dažādu antibiotiku kombināciju. Ārstēšanai jānotiek vairāku gadu laikā.