Helicobacter pylori ir baktērija, kas parasti atrodama uz cilvēka kuņģa gļotādas. Inficēšanās ar Helicobacter pylori ir svarīgs iekaisuma, čūlu un vēža riska faktors kuņģī un zarnās.Kolonizāciju ar Helicobacter pylori var apkarot ar perorālām antibiotikām.
Kas ir Helicobacter pylori?
Helicobacter pylori ir gramnegatīva stieņa formas baktērija, kas kolonizē cilvēka kuņģi. Tas ir līdz šim vissvarīgākais Helicobacter ģints patogēns.
Nosaukums Helicobacter pylori ir iegūts no baktēriju spirālveida formas un no kuņģa vārtiem (pylorus). Baktērijai ir pārvietošanās flagella un īpašas līmējošas struktūras implantēšanai. Helicobacter pylori 1983. gadā atklāja Austrālijas pētnieki Robins Vorens un Barijs Maršals.
Tomēr baktērijas tālejošā klīniskā nozīme kļuva redzama tikai nākamajā desmitgadē. 2005. gadā Helicobacter pylori atklājēji saņēma Nobela prēmiju medicīnā.
Nozīme un funkcija
Rietumu valstīs aptuveni 20% no visiem 40 gadu vecuma ir ar Helicobacter pylori inficēts. Izplatība palielinās līdz ar vecumu, tā ka 60 gadu vecumā tā jau ir 50%. Jaunattīstības valstīs ir daudz lielāks inficēšanās līmenis. Kopumā 30–50% pasaules iedzīvotāju tiek uzskatīti par inficētiem. Tāpēc tā ir viena no visbiežāk sastopamajām hroniskām baktēriju infekcijām.
Baktērija, iespējams, nonāk kuņģī caur fekālijām un orāli caur piesārņotu ūdeni vai pārtiku. Tiek apskatīti arī perorāli un perorāli infekcijas veidi (piemēram, kontakts ar inficētu vemšanu). Kad Helicobacter pylori ir iekļuvis kuņģa ātrijā, tas var izmantot savu flagellu, lai izplatītos pa visu kuņģa gļotādu. Tam ir divi mehānismi, lai pasargātu sevi no antibakteriālās kuņģa skābes: No vienas puses, tas ligzdo gļotādas slāņa iekšpusē vai zem tā, ar kuru kuņģa gļotāda pasargā sevi no savas skābās sekrēcijas.
No otras puses, Helicobacter pylori izmanto fermentu ureāzi, lai urīnvielu sadalītu amonjakā un oglekļa dioksīdā. Pamata amonjaks neitralizē kuņģa skābi un paaugstina pH līmeni Helicobacter pylori tiešā tuvumā. Papildus ureāzei baktērijā ir arī citi fermenti un šūnu indes, kas uzbrūk kuņģa epitēlija šūnām un palielina kuņģa sulas ražošanu. Ja kuņģa gļotādas barjeru uzbrūk arī citi faktori, piemēram, medikamenti, alkohols vai stress, attīstās čūlas, v. a. kuņģa vārtu un divpadsmitpirkstu zarnas rajonā.
Nav zināms, vai Helicobacter pylori veic pozitīvu funkciju cilvēka organismā. Cilvēka imūnsistēma nespēj iznīcināt dīgli. Ja neārstē, Helicobacter pylori infekcija saglabājas visu mūžu.
Slimības
Infekcija ar Helicobacter pylori var būt neuzkrītošs, ja kuņģa gļotāda ir neskarta un izturīga. Tomēr baktērija tiek uzskatīta par vissvarīgāko kuņģa gļotādas iekaisuma (gastrīta) un kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlu attīstības riska faktoru.
B tipa gastrītu (baktēriju forma) 90% gadījumu izraisa Helicobacter pylori. Kuņģa čūlas gadījumā aptuveni 75% un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas pat 100% gadījumu ir attiecināmas uz patogēnu. Hronisku kuņģa problēmu gadījumā tagad to regulāri pārbauda attiecībā uz Helicobacter pylori invāziju. Visuzticamākos pierādījumus sniedz endoskopiskā biopsija ar sekojošu histoloģisko izmeklēšanu. Audu paraugā v. a. ureāzi var noteikt ar viegli lietojamu Helicobacter ureāzes testu.
Neinvazīvās metodes ir izelpas gāzes pārbaude un antivielu noteikšana serumā vai izkārnījumos. Antivielu testi tomēr ir piemērotāki epidemioloģiskiem izmeklējumiem, nevis akūtai klīniskai diagnostikai. Ja pacientam tiek atklāts Helicobacter pylori, antibiotiku terapija var pilnībā noņemt kolonizāciju. Parasti ir tā sauktā trīskāršā terapija vai četrkāršā terapija. Antibiotikas tiek kombinētas ar protonu sūkņa inhibitoriem un četrkāršas terapijas gadījumā ar bismuta sāli.
Radikālai noņemšanai ir jēga, jo Helicobacter pylori ilgtermiņā veicina vēža attīstību. PVO kopš 1994. gada ir klasificējis Helicobacter pylori kā pirmās kārtas kancerogēnu. Baktērija ir svarīgs kuņģa vēža un MALT limfomas (ar gļotādu saistīto limfātisko audu vēzis) riska faktors. Jau kādu laiku tiek veikti pētījumi arī par vakcīnām pret Helicobacter pylori.
