Amigdala

Cilvēka smadzenes ir viena no vissarežģītākajām struktūrām visā Visumā, un tā joprojām rada lielas mīklas pētniekiem. Daļa no šī dabas brīnuma ir tā saucamā Amigdalakura funkcija cilvēkiem ir bijusi vitāli svarīga kopš seniem laikiem.

Kas ir amigdala?

Amigdala ir daļa no cilvēka smadzenēm. Nosaukums cēlies no grieķu valodas vārda mandeles, amigdale, un tas tika izvēlēts tāpēc, ka abi smadzeņu apvidi atgādina divus mandeļu kodolus. Tādēļ tos retāk dēvē par amygdaloid ķermeni, t.i., mandeļu kodola kompleksu.

Anatomija un struktūra

Amigdala ir limbiskās sistēmas daļa un atrodas temporālās daivas priekšējā daļā. Tas sastāv no diviem līdzīgiem kodolu apgabaliem, kas atrodas tieši hipokampas priekšā, netālu no caudate kodola astes un sānu kambara apakšējā raga.

Tā kā amigdala ietver arī nelielu smadzeņu garozas gabalu, tas ir sava veida pārejas apgabals starp smadzeņu garozu un cilvēka smadzeņu galveno zonu. Amygdala var iedalīt trīs dažādās zonās: bazolaterālajā kompleksā, kurā atrodas trīs kodola kodoli lateralis, nucleus basalis un nucleus basolateralis, centromediālajā kodola grupā ar kodolu centralis un nucleus medialis un garozas kodola grupā, kurā Atrodas kortikāls kodols.

Šie kodoli ir savienoti viens ar otru ar lielu skaitu nervu šķiedru un mijiedarbojas viens ar otru. Turklāt amigdala ir savienota arī ar smadzeņu stumbru, hipotalāmu, kas atrodas diencephalonā, un bazālajās ganglijās.

Funkcija un uzdevumi

Galvenais amigdala uzdevums ir trauksmes stāvokļu un ar tiem saistīto fizisko reakciju attīstīšana un apstrāde. Tātad tas parāda, piem. atbild par to, ka sirdsdarbība krasi palielinās un elpa aizķeras bīstamās situācijās. Tipisko aizkustinājumu, kad pēkšņi rodas bailīga vai nobijusies situācija, izraisa arī savienojums starp amigdala un smadzeņu motoro sistēmu.

Tā kā tas ir saistīts ar hipotalāmu, tas ir arī atbildīgs par signālu par nepieciešamību palielināt adrenalīna ražošanu virsnieru dziedzeros. Adrenalīns sagatavo ķermeni cīņai vai izkļūšanai no gaidāmajām briesmām. Procesi, kas tam nav nepieciešami, piemēram, gremošana, pēc tam tiek īslaicīgi ierobežoti, lai nodrošinātu enerģiju svarīgākām funkcijām, piemēram, sirds un asinsvadu sistēmai. Tajā pašā laikā amigdala apstrādā emocijas, ko rada bailes, un nodrošina, ka informācija vai pieredzētie notikumi ir saistīti ar emocijām.

Tam ir liela nozīme arī sejas izteiksmju emocionālajā klasifikācijā. Amigdala apstrādā ārējos impulsus un no tiem izrietošās fiziskās reakcijas. Amigdala var arī pastiprināt noteiktas emocijas, piemēram, bailes vai dusmas, un tā ir iesaistīta jau piedzīvoto situāciju (atkārtotā) atpazīšanā. Traumatiskā pieredze tiek glabāta amigdalā un tiek pastāvīgi salīdzināta ar pašreizējām situācijām. Kad rodas līdzīga situācija, tiek izraisītas tikko aprakstītās fiziskās un hormonālās reakcijas.

Bez amigdala nevar rasties ne bailes, ne agresija, un briesmas vairs nevar novērtēt - tā ir viena no vissvarīgākajām cilvēka evolūcijas izdzīvošanas stratēģijām. Pat ja tas mūsdienu pasaulē, protams, kļūst arvien mazāk svarīgs, jo mūsdienu dzīvei bieži ir maz kopīga ar agrāko laiku cīņu par izdzīvošanu.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

Slimības

Amigdala spēlē galveno lomu dažādos trauksmes un panikas traucējumos. E.g. Daudzas fobijas, t.i., bailes no noteiktām lietām vai situācijām, rodas no amigdala darbības traucējumiem, kas kļūdaini uztver šīs lietas kā draudus un sūta atbilstošus signālus organismam.

Tomēr šajā kontekstā var arī vispārināt situācijas, kuras uztver kā bīstamas, tā, ka nemiera fiziskie un garīgie simptomi, piemēram, slikta dūša vai panika, parādās pilnīgi negaidīti un pēkšņi. Šo stāvokli izraisa amigdala pārmērīga stimulēšana, kas pēc tam gandrīz bez izšķirības situācijas uzskata par bīstamām, kuras objektīvi runājot nemaz nav un izraisa skarto personu bez redzama iemesla. Simptomi bieži tiek izraisīti neapzināti, t.i., bez faktiski uztveramas atmiņas par traumatisko notikumu.

Situācijas, kas izraisa panikas reakciju rašanos, tehniskajā ziņā sauc par sprūda avotiem. Nepietiekama amigdala funkcionalitāte var izraisīt dažādus citus simptomus. Tie ietver atmiņas traucējumus, autismu, narkolepsiju, depresiju un posttraumatiskā stresa traucējumus.Īpaši retā un ģenētiski noteiktā Urbaha-Vietē sindroma gadījumā notiek amigdala pārkaļķošanās. Tas ietekmējošajiem ir ļoti grūti aptvert sejas izteiksmju emocionālo nozīmi, it īpaši, ja viņi izsaka bailes.

Kopumā viņiem ir maz sakara ar baiļu emocijām. Tāpēc viņi nespēj ne izjust bailes, ne to aprakstīt vai atpazīt citos cilvēkos. Šis bezbailības trūkums bieži apgrūtina skartās personas pieņemt pareizus lēmumus kritiskās vai bīstamās situācijās, kas viņiem rada lielas briesmas.

Laikā, kad rietumu pasaulē pieaug garīgo slimību skaits, precīzas amigdala izpētes process kļūst arvien svarīgāks. Kā cilvēka smadzeņu reģions, kas ir būtisks baiļu attīstībai un apstrādei, tam ir galvenā loma jaunu un efektīvu trauksmes traucējumu un dažādu depresijas formu ārstēšanas metožu meklējumos.