Atlanto-pakauša locītava

Kā Atlanto-pakauša locītava sauc par augšējo galvas locītavu. Kopā ar apakšējo galvas savienojumu tas nodrošina mobilitāti, kas ir līdzīga lodveida savienojuma kustībai.

Kāda ir pakauša-pakauša locītava?

Tiek saukta arī pakauša-pakauša locītava augšējā galvas locītava vai Articulatio atlantooccipitalis zināms. Tas attiecas uz locītavu, kas atrodas starp pakaušu (Os occipitale) un pirmo dzemdes kakla skriemeli (atlantu).

Kopā ar atlantoksiālo locītavu (galvas apakšdaļu) un muskuļu stiprinājumiem tas izveido savienojumu starp galvaskausa pamatni un mugurkaula kakla daļu. Turklāt tas veido svarīgu integrācijas reģionu cilvēka ķermenī. Atlanto-pakauša locītavas kustīgums ir līdzīgs lodveida locītavai.

Anatomija un struktūra

Atlanto-pakauša locītava ir olu locītava (elipsoīds savienojums). Tas atrodas starp diviem pakauša condyles un 1. kakla skriemeļa locītavas fovea.

Galvas augšējās locītavas locītavas kapsula ir pastiprināta vēdera pusē un aizmugurē. Membrānas aizmugures daļā starp dzemdes kakla skriemeļiem ir lielāks caurums, kuru aizver tikai šī membrāna. No šī apgabala, izmantojot kanulu, var nokļūt subarachnoid telpā vai cerebellomedular cisternā, kas ir tā paplašināšanās. Tādā veidā notiek cerebrospinālā šķidruma (šķidruma cerebrospinalis) punkcija. Tomēr šajā brīdī muguras smadzenes var iznīcināt arī ar asu iedobi.

Mugurkaula kanāla iekšpusē ir tektoriāla membrāna - saite, kas iet pāri diviem galvas savienojumiem. Zem tā atrodas 1. kakla skriemeļa krustveida saite (ligamentum cruciforme atlantis).

Atlantoksiāla locītava ir svarīga arī atlanto-pakauša locītavai. To veido articulatio atlantoaxialis mediana un articulatio atlantoaxialis lateralis. 1. un 2. kakla skriemeļi (ass) ir savienoti viens ar otru, izmantojot locītavu procesu augšējās locītavas sekcijas. Divas locītavas zonas ieskauj kopēja locītavas kapsula. Fiksāciju nodrošina vairākas siksnas. Bens ass, kas ir konusa formas kaulu process, ir atbildīgs par rotējošām galvas kustībām, piemēram, galvas kratīšanu. Šarnīrsavienojums ļauj pagriezties par 20 līdz 30 grādiem uz abām pusēm. Galvas apakšdaļa ir atbildīga par aptuveni 70 procentiem galvas griešanās.

Locītavas kapsulas šķiedru šķiedras, kas stabilizē atlanta-pakauša locītavu, tiek stiprinātas muguras virzienā un ventrāli kā lente. Viņus sauc par Ligamentum atlantooccipitale anterius un Ligamentum atlantooccipitale posterius. Ligamentum cruciforme atlantis nodrošina turpmāku stabilizāciju.

Funkcija un uzdevumi

Atlanto-pakauša locītavas un atlantoaxial locītavas mijiedarbība nodrošina smalku galvas kustību gradāciju. Galvas augšdaļa savienojumu ļauj galvu noliekt uz priekšu par 20 grādiem un atpakaļ par 30 grādiem. Tas var arī noliekt galvu par 15 grādiem uz vienu pusi. Tādā veidā pakauša-pakauša locītava ļauj galvu saliekt un iztaisnot. Galvas augšdaļas locītavas galvojošo kustību un galvas apakšējās locītavas rotējošo kustību apvienojums nodrošina kustības visos trīs telpiskajos līmeņos.

Turklāt pakauša-pakauša locītava kopā ar atlantoksiālo locītavu un muskuļu stiprinājumiem nodrošina savienojumu starp galvaskausa pamatni un mugurkaula kakla daļu.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

Slimības

Atlanto-pakauša locītavu var ietekmēt dažādi ievainojumi. Pastāv risks, ka muguras smadzenes un iegarenā vidusdaļa (medulla oblongata) var tikt saspiesti vai pat sadalīti kakla dēļ.

Tas noved pie 2. kakla skriemeļa zoba lūzuma. Ir iespējama arī blīves ass saišu plīsums. Tas savukārt izraisa nopietnu elpošanas un asinsrites centra bojājumu, kas nekavējoties noved pie attiecīgās personas nāves. Ja ir aizdomas, ka ievainota persona, kas spontāni neelpo, ir salauzusi dens asi, ir jāveic vitāla intubācija, lai neitralizētu muguras smadzenes vai iegarenās smadzenes. Dzemdes kakla mugurkaulam jābūt neitrālā stāvoklī.

Liga traumas, kurās nav dens ass lūzumu, var izraisīt abu galvas locītavu nestabilitāti. Tie ietver a. Simptomi, piemēram, elpošanas traucējumi vai centrālā miega apnoja. Ja blīvuma ass ir tikai nepilnīga vai vispār nav attīstīta, tas tiek uzskatīts par atlantoksiālā subluksācijas cēloni. Galvas locītava ir nepilnīgi izmežģīta starp 1. un 2. kakla skriemeli. Tāpēc pastāv muguras smadzeņu bojājuma risks.

Vēl viens augšējās galvas locītavas iespējamais ievainojums ir asaru piesiešana, kas atrodas starp 1. kakla skriemeli un dens asi. Bieži tiek bojātas arī locītavas kapsulas daļas starp 1. un 2. kakla skriemeli. Atlants draud novirzīties no ass. Pēc tam ārsti runā par atlantatoksiālas nestabilitātes traumu.

Izteikta abu galvas locītavu nestabilitāte ir iespējama arī tad, ja locītavu kapsulā starp saitēm vai atlantu un pakaušu ir plīsumi. Nereti ārsti diagnozes laikā pamana nestabilitātes traucējumus, jo izmeklēšanas laikā pacientam ir vairāk pakļauti muskuļu spazmas, nevis nestabilitāte. Iemesls tam ir paaugstināts spriedze muskuļos, kas ir aizsardzības līdzeklis pret skriemeļiem, kas dreifē viens no otra. Tomēr pēc muskuļu relaksantu ievadīšanas fluoroskopija var parādīt galvas locītavas stabilizācijas zaudēšanu.

Nestabilitātes traumas simptomus galvenokārt izraisa asinsrites traucējumi iekšējās miega artērijas, jūga vēnu un skriemeļu artēriju rajonā. Tas var izraisīt atkārtotu skābekļa trūkumu. Turklāt skartās personas bieži cieš no redzes traucējumiem, piemēram, lidojošiem odiem, reiboņiem un galvassāpēm. Tomēr infarkts nenotiek. Tā vietā ir nedaudz izteikta smadzeņu parenhīmas šūnu nāve.