Plkst Azlocilīns tā ir acilaminopenicilīnu apakšgrupa. Tās ir noteiktas beta-laktāma antibiotikas, kas ir īpaši efektīvas pret gramnegatīvajiem patogēniem. Azlocilīnu ievada parenterāli, kas ir raksturīgi viņa grupas pārstāvjiem. Ārstniecisko vielu lieto dažādu infekcijas slimību apkarošanai.
Kas ir azlocilīns?
Kopā ar apalcilīnu, mezlocilīnu un piperacilīnu azlocilīns ir viens no acilaminopenicilīniem. Šī ir plaša spektra antibiotiku grupa, kas tiek piešķirta penicilīniem un ir balstīta uz izejvielu 6-aminopenicillanic skābi. Acilaminopenicilīnu grupas molekulārajā struktūrā ir beta-laktāma gredzens, tāpēc grupas pārstāvji tiek dēvēti arī par betalacam antibiotikām.
Azlocilīnam ir plašs darbības spektrs, kas ir raksturīgs tā aktīvo sastāvdaļu klases pārstāvjiem. Tomēr to galvenokārt izmanto gramnegatīvo baktēriju apkarošanai. Cilvēku medicīnā, bioloģijā un farmakoloģijā baktērijas un patogēni, kas kļūst sarkani, kad mikroskopā tiek veikts diferencēts krāsošanas process, tiek saukti par gramnegatīviem. Tas tos atšķir no tā sauktajiem grampozitīvajiem patogēniem, kuri procedūras laikā kļūst zilā krāsā.
Vissvarīgākie patogēni, pret kuriem var izmantot azlocilīnu, ir Proteus un Pseudomonas tipa baktērijas. a. Var izraisīt elpošanas ceļu slimības. Proteus patogēni ir zarnu baktērijas, kuras dabā var atrast visuresoši. Pseidomadāņi, no otras puses, tiek raksturoti kā aerobās baktērijas, kas aktīvi pārvietojas un galvenokārt rodas ūdenstilpēs un uz augiem.
Azlocilīna molekulārā formula ir C 20 - H 23 - N 5 - O 6 - S. Tas atbilst morālajai masai (molekulmasai) aptuveni 461,49 g / mol. Cilvēku medicīnā to ievada parenterāli, t.i., apejot zarnu.
Farmakoloģiskā iedarbība uz ķermeni un orgāniem
Azlocilīna farmakoloģiskā iedarbība atbilst beta-laktāma antibiotikas raksturīgajām īpašībām. Zāles uzbrūk infekciozo gramnegatīvo baktēriju metabolismam tūlīt pēc norīšanas. Azlocilīns iekļūst iekšpusē un bloķē būtisko enzīmu D-alanīna transpeptidāzi. Tā rezultātā patogēnās baktērijas vairs nespēj patstāvīgi atjaunot savu šūnu sienu. Reprodukcija tiek apturēta, un baktērijas galu galā mirst.
Tādējādi azlocilīna darbības mehānismu var raksturot kā baktericīdu. Izdalīšana notiek caur nierēm, t.i., galvenokārt caur nierēm.
Lietošana medicīnā un lietošana ārstēšanai un profilaksei
Baktericīdā aktīvā viela azlocilīns galvenokārt tiek izmantots gramnegatīvo patogēnu, piemēram, Pseudomonas aeruginosa, enterokoku vai Proteus, apkarošanai. Attiecīgi azlocilīnu lieto infekcijas slimību apkarošanai. Pie tipiskām pielietojuma jomām pieder elpošanas ceļu slimības un urīna vai vēdera dobuma infekcijas.
Lai arī azlocilīnu galvenokārt lieto pret gramnegatīvām baktērijām, to var izmantot arī grampozitīvo patogēnu iznīcināšanai. Tomēr literatūrā efektivitāte pret grampozitīvajām baktērijām ir aprakstīta kā ievērojami zemāka, tāpēc grampozitīvo patogēnu apkarošanai tiek dota priekšroka citām aktīvajām sastāvdaļām.
Tā kā azlocilīns ir retāk sastopams nekā citi tā aktīvo sastāvdaļu klases pārstāvji, to var izmantot slimnīcu mikrobu ārstēšanai. Smagu infekciju gadījumā var būt norādīta arī kombinācija ar citām zālēm.
Azlocilīnu parasti ievada parenterāli, t.i., zarnās. Tas notiek tāpēc, ka antibiotika nav ne beta-laktamāze, ne arī stabila skābei. Zāles nekavējoties nokļūst asinsritē ar injekcijas palīdzību, kas ievērojami palielina tā iedarbību.
Riski un blakusparādības
Pēc azlocilīna lietošanas var rasties arī nevēlamas blakusparādības.Tomēr tas nav obligāti. Lielāko daļu ienākumu gūst bez nevēlamām sekām.
Pirms pirmās lietošanas vienmēr jāpārbauda, vai nav zināma penicilīna vai ar to saistīto narkotiku nepanesamība. Tā kā nepanesības vai alerģiju gadījumā ir kontrindikācija. No medicīniskā viedokļa ir saprātīgi pārtraukt tā lietošanu, jo tas ir saistīts ar lielu risku. Tas attiecas arī uz krusteniskām alerģijām ar citām beta-laktāma antibiotikām.
Biežākās blakusparādības, kas var rasties pēc azlocilīna lietošanas, ir ādas reakcijas (piemēram, nieze, apsārtums, pietūkums vai izsitumi), drudzis vai galvassāpes. Turklāt ir iespējama arī nieru iekaisums, anēmijas attīstība un asinsvadu iekaisums. Tomēr šīs blakusparādības ir reti.
Lietojot azlocilīnu grūtniecības un zīdīšanas laikā, jāievēro ļoti piesardzība. Vienmēr ir jāveic plaša riska iespēju analīze. Var ieteikt arī vairāku medicīnisku atzinumu iegūšanu. Tas pats attiecas uz cilvēkiem, kuri cieš no nieru vājuma, jo aktīvās sastāvdaļas sadalīšana galvenokārt notiek caur nierēm.
