Biopieejamība ir izmērāms daudzums, kas attiecas uz narkotisko vielu aktīvo vielu. Vērtība atbilst aktīvās sastāvdaļas procentuālajai daļai, kas nemainītā veidā sasniedz sistēmisko sadalījumu organismā. Biopieejamība atbilst zāļu absorbcijas ātrumam un apjomam, un tā var sasniegt savu efektu galamērķī.
Kāda ir biopieejamība?
Biopieejamība ir farmakoloģisks termins, kas attiecas uz aktīvās sastāvdaļas procentuālo daudzumu noteiktā zāļu devā, kas nemainītā formā ir pieejama sistēmai un asinsritē. Tādējādi biopieejamība atbilst ātruma un apjoma mērījumiem, kādos noteiktas zāles uzsūcas un galu galā nonāk attiecīgajā darbības vietā.
Īpašs bioloģiskās pieejamības pasākums ir tas absolūtā biopieejamība. Pēc definīcijas intravenozi ievadītām zālēm ir 100 procentu biopieejamība. Tāpēc absolūtā biopieejamība ir zāļu biopieejamība, salīdzinot ar intravenozu ievadīšanu. No relatīvā biopieejamība vienmēr tiek izmantots, salīdzinot aktīvās sastāvdaļas ievadīšanas veidu ar citu ievadīšanas veidu.
Farmakokinētikā biopieejamība ir svarīgs parametrs, īpaši saistībā ar zāļu apstiprināšanu.
Funkcija un uzdevums
Pēc noteiktas zāles lietošanas tās aktīvās sastāvdaļas organismā nav uzreiz pieejamas. Piemēram, iekšķīgi lietojamām zālēm vispirms jāiziet cauri kuņģa-zarnu traktam, kur tās uzsūcas zarnu sienās, un tikai pēc tam tās uzsūcas asinīs un tiek nodotas aknām. Laiks, kas nepieciešams, lai viela nonāktu plazmā un tiktu transportēta caur asinsriti paredzētajā vietā, atbilst tās bioloģiskajai pieejamībai.
Tāpēc biopieejamība ir izmērāms parametrs, un to bieži oficiāli nosaka narkotikām. Lai izmērītu izmēru, piemēram, pēc attiecīgo zāļu vai aktīvās sastāvdaļas perorālas ievadīšanas, tā koncentrāciju plazmā nosaka dažādos laika periodos. Mērījumu rezultātā parasti tiek parādīta diagramma ar līknei līdzīgu profilu, kas padara redzamu ievadītā līdzekļa vai aktīvās sastāvdaļas ieplūšanu. To, kas atrodas zem līknes, sauc par AUC un atbilst slēgtam "laukumam zem līknes". Šis laukums parāda proporcionālu izturēšanos pret attiecīgo aktīvo sastāvdaļu daudzumu, kas nonāk organismā ar ievadīšanu. Absolūtās biopieejamības aprēķināšanai ir pieejamas formulas. Formula F = AUC (perorāli) / AUC (intravenozi) dod absolūto vērtību.
Zāļu gadījumā bioekvivalences lielumam ir izšķiroša nozīme bioekvivalences noteikšanā. Bioekvivalenci vienmēr izmanto, ja divām zālēm ir vienādas aktīvās sastāvdaļas un tās ir vienlaikus aizstājamas, kaut arī ražošanas procesā vai to palīgvielās tās atšķiras. Ja abām zālēm ir viena un tā pati aktīvā viela, bet tām ir atšķirīga bioloģiskā pieejamība, tās nav bioekvivalentas, un tāpēc tās nevar aizstāt viena ar otru.
Farmaceitiskajai rūpniecībai ir pieejami tā sauktie bioatbildinātāji, kas ietekmē biopieejamību. Tie palielina biopieejamību, palielinot noteiktu vielu uzsūkšanos zarnās. Turklāt tie kavē vielu sadalīšanos aknās un uzlabo aktīvo sastāvdaļu spēju saistīties paredzētajās saistīšanās vietās. Turklāt daži bioatbildētāji palielina iespēju, ka aktīvās sastāvdaļas šķērsos hematoencefālisko barjeru.
Slimības un kaites
Noteiktos apstākļos var samazināties noteiktu aktīvo vielu vai zāļu biopieejamība. Piemēram, zāles un aktīvās sastāvdaļas var sadalīties, kad zāles pirmo reizi iziet caur aknām, ja tās ievada iekšķīgi. Šis efekts ir pazīstams kā pirmās caurlaides efekts. Pēc absorbcijas aktīvā viela caur aknu vēnu nonāk aknās. Tur to daļēji metabolizē aknu šūnas. Tādā veidā tikai dažas no aktīvajām sastāvdaļām faktiski nonāk zemākajā vena cava. Tas nozīmē, ka sistemātiskai izplatīšanai var izmantot tikai atlikušo zāļu daļu.
Pirmās iedarbības efektu parasti apiet, ievadot zāles parenterāli, sublingvāli, rektāli vai bukāli. Vēl viena iespēja ir tā saukto prodrug ievadīšana.Šīs zāles satur neaktīvas vai vismaz nedaudz aktīvas vielas, kas aktivizējas tikai pēc aknu metabolisma. Zālēm vienmēr ir liela nozīme, ja faktiski aktīvā viela vispār nenonāk vēlamajā darbības vietā, ir samazināta vai ir nepietiekami selektīva, ja to lieto iekšķīgi. Prodrug koncepcija uzlabo aktīvo sastāvdaļu farmakokinētiskās īpašības un līdz ar iekšķīgu absorbciju arī uzlabo zāļu biopieejamību, samazinot pirmās iedarbības efektu vai ļaujot noteiktām zālēm šķērsot hematoencefālisko barjeru.
Zāļu biopieejamība katram cilvēkam var atšķirties. Piemēram, sistēmiski izkliedēto aktīvo sastāvdaļu īpatsvars katrā medikamentā ir ļoti atkarīgs no attiecīgajām aknu funkcijām, un to ietekmē ne tikai zāļu ķīmiskās īpašības. Piemēram, cilvēkiem ar noteiktām aknu slimībām biopieejamība automātiski palielinās. Tas pats attiecas uz vecākiem cilvēkiem, kuru aknas fizioloģisku iemeslu dēļ darbojas tikai ierobežotā mērā.
Pacientiem ar aknu slimību noteiktu zāļu standarta deva var izraisīt aktīvo sastāvdaļu bīstamu koncentrāciju plazmā un tādējādi radīt nevēlamas blakusparādības. Tādēļ zināšana par pacientu aknu vērtībām ir viens no vissvarīgākajiem pamatiem, lai izlemtu par konkrētu zāļu terapiju vai zāļu pārvaldību.
