Muskuļu sabrukšana

Pastāv 3 dažādi cēloņi Muskuļu sabrukšana. No vienas puses, tiek apšaubīts "parastais" zaudējums novecošanās procesa kontekstā. No otras puses, muskuļu masas samazināšanās var būt bezdarbības vai muskuļu vai nervu sistēmas slimības rezultāts.

Kas ir muskuļu sabrukums?

Muskuļu zaudēšana nozīmē, ka muskulis kļūst izmērāmi un dažreiz redzami plānāks un zaudē spēku. Muskuļu var aptuveni sadalīt divās galvenajās struktūrās. No vienas puses, ir struktūras, kas var aktīvi slēgties (slēgt līgumu), un, no otras puses, pasīvie audi, kas ietver visa muskuļa un tā apakšvienību cīpslas un apvalkus. Muskuļu sabrukšana galvenokārt notiek kontraktilajos elementos. Dominējošais process ir muskuļu šķiedru šķērsgriezuma samazināšanās, otrajā vietā - to skaita samazināšanās.

Diviem mehānismiem jābūt neskartiem, lai muskuļi darbotos pareizi. No vienas puses, tā ir nervu sistēmas funkcija, kurā impulsi tiek ģenerēti un novirzīti muskuļiem. No otras puses, tā ir pati muskuļa pareiza darbība. Viņam jāspēj uztvert un apstrādāt ienākošos stimulus, kā arī viņam jāspēj slēgt līgumus.

Stimula absorbcija notiek tā saucamajās motora gala plāksnēs. No turienes ienākošais impulss caur noteiktām kanālu sistēmām tiek nodots muskuļa iekšpusē, kur tas noved pie tā, ka kalcijs izdalās šūnas iekšpusē. Ja koncentrācija ir pietiekami augsta, sarkomāri, mazākās funkcionālās vienības muskuļa šūnā, saraujas ar enerģijas patēriņu, kura laikā sarkorejeri tiek saīsināti vai pakļauti paaugstinātai spriedzei.

Funkcija un uzdevums

Papildus siltuma ražošanai muskuļa galvenais uzdevums ir izturības attīstīšana, izmantojot kontrakcijas. Jo spēcīgāks ir stimula signāls, kas muskuļus sasniedz caur nerviem, jo ​​vairāk miljonos muskuļu šķiedru tiek saspringti sarkoreri un jo lielāka ir kopējā muskuļa spēka attīstība. Bieža un intensīva muskuļa lietošana var izraisīt izturības palielināšanos, jo palielinās muskuļu šķiedru šķērsgriezums.

Iegūtais spēks caur cīpslām tiek pārnests uz stiprinājumiem uz kaula. Vilkšana vai nu rada kustību iesaistītajās locītavās, vai arī palielina spriedzi. Pirmajā gadījumā muskuļi veic dinamisku darbu, otrajā - statisku darbu. Darbību vada smadzenēs esošās mērķprogrammas. Tas rada precīzi noregulētus motoriskos modeļus, kuros muskuļi darbojas vai nu kā pretinieki, vai kā komandas darbinieki.

Kad impulss no smadzenēm ierosina kustību noteiktā locītavā, automātiski tiek aktivizēti visi muskuļi, kas tam nepieciešami. Pretinieki (antagonisti) tiek kavēti. Šis mehānisms ir svarīgs optimālai kustības funkcijai.

Ja antagonisti arī saspringtu, tas kavētu kustību. Tad nebūtu iespējamas vienmērīgas, koordinētas kustības.

Statisks muskuļu darbs vienmēr ir nepieciešams, kad runa ir par noteiktu locītavu vai ķermeņa reģionu stabilizēšanu. Labi zināmi piemēri tam ir stumbra un mugurkaula stabilizācija ekstremitāšu dinamisko darbību laikā vai ceļa stabilizācija, stāvot.Īpaši svarīgi, lai agonisti un antagonisti strādātu kopā, kad ceļgali ir nedaudz saliekti. Galvenie aktīvie kontrolējošie muskuļi šajā gadījumā ir ceļa pagarinātāji. Viņi kontrolē stāju un novērš kāju sabrukšanu. Tomēr tajā pašā laikā ir nepieciešami ceļa locītavas izliekumi, lai divu locītavu partneru pozīcijas būtu savstarpēji optimālā diapazonā. Tas novērš pārmērīgu stresu uz locītavu skrimšļiem un menisci.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

Slimības un kaites

Muskuļa stāvoklis ir atkarīgs no tā, vai tas tiek lietots vai nē. Ja ārējie vai iekšējie faktori nozīmē, ka tas netiek izmantots vai tiek izmantots tikai nedaudz, notiek muskuļu sabrukšana.

"Normāls" muskuļu sabrukšanas process sākas 25 gadu vecumā, ja persona aktīvi neveic pretpasākumus. Mazāk aktīvas sievietes un vīrieši katru dzīves desmitgadi zaudē vidēji 5–10 procentus no savas muskuļu masas. Apmēram sešdesmit gadu vecumā process atkal ievērojami paātrinās. Rezultāts ir kopumā samazināts sniegums, kas ir pamanāms, piemēram, kāpjot pa kāpnēm vai veicot sportiskas aktivitātes. Regulāra vingrināšana var ievērojami palēnināt sabrukšanas procesu. Ir arī jēga sākt vecākā vecumā.

Muskuļi ļoti ātri sabojājas, ja uz laiku vai pastāvīgi pārstāj darboties. Tā sauktais Neaktivitātes atrofija ārā. Muskulis kļūst izmērāmi un redzami plānāks un zaudē spēku un funkcijas; sniegums samazinās. Tipiski šī procesa cēloņi ir ķermeņa daļas imobilizācija pēc ievainojumiem vai visa skeleta muskuļa pasivitāte gultas režīma dēļ slimības vai vecumdienas rezultātā. Ja atrofijas cēloņi tiek novērsti, skartos muskuļus var atjaunot, trenējoties. Tomēr būvniecība ir darbietilpīga un prasa ievērojami ilgāku laiku nekā demontāža.

Guļamvietā cilvēkiem sabojājas ne tikai skeleta muskuļi, bet arī elpošanas muskuļi un iekšējo orgānu muskuļi. Papildus motoriskajām prasmēm tas ietekmē arī skarto orgānu funkcijas.

Atsevišķas slimības un ievainojumi var izraisīt muskuļa darba pārtraukšanu un sadalīšanos. Raksturīgs ievainojuma rezultāts ir paraplēģija, ko izraisa muguras smadzeņu transsekcija. Var tikt ievainoti arī atsevišķi perifērie nervi un piegādāto muskuļu paralīze.

Ģenētiski noteiktas slimības, kas pazīstamas kā muskuļu distrofija, bojā pašas muskuļus vai to vadīšanas sistēmu. Tas noved pie muskuļu zaudēšanas un arvien lielāka snieguma samazināšanās, dažreiz ar priekšlaicīgu nāvi.