disociācijas konversijas traucējumi ir psihosomatisko slimību grupa, kurā fiziski simptomi rodas pēc psiholoģiski traumējošas situācijas. Diagnozei ir jāizslēdz visas organiskas izcelsmes slimības, kas varētu izskaidrot simptomus. Ārstēšana notiek, izmantojot psihoterapiju un uzvedības terapijas formas.
Kas ir disociācijas pārvēršanas traucējumi?
© Orawan - stock.adobe.com
Psihosomatiski traucējumi ir traucējumi, kas ir tikai psiholoģiski un izraisa fiziskus simptomus sakarā ar savienojumiem starp psihi un ķermeni. Daži psihosomatiski traucējumi ir pārejoši, t.i., tie ir tikai īslaicīgi. Šajā kategorijā ietilpst disociatīvas konversijas traucējumi.
Šis termins ir jumta termins dažādiem traucējumiem, kas saistīti ar dažādiem simptomiem. Kaut arī simptomi var vairāk vai mazāk atšķirties viens no otra, tiem ir viena kopīga pazīme. Fizisko slimību vietā stresa notikums ir iemesls visiem disociatīvās konversijas traucējumu simptomiem.
Tāpat kā visus citus psihosomatiskos traucējumus, arī pārvēršanās traucējumu formu veido garīgo procesu vai jūtu savienojums ar fiziskām reakcijām. Notiek taustāmas izmaiņas morfoloģijā. Jebkura disociatīvā konversijas traucējuma diagnosticēšanai visatbilstošākais nosacījums ir fiziskas slimības izslēgšana.
cēloņi
Vairumā gadījumu disociācijas pārvēršanās traucējumi ir balstīti uz psiholoģiskiem konfliktiem, ar kuriem pacients nespēj tikt galā vai var tikai ar grūtībām. Visatbilstošākie šāda veida konflikti atbilst traumatiskiem notikumiem. Šāds notikums var būt, piemēram, tuvinieka nāve. Lai izvairītos no papildu stresa, attiecīgā persona neapzināti filtrē pavadošos stresorus.
Tā vietā, lai risinātu traumatisko notikumu, priekšroka tiek dota acīmredzamai slimībai ar psihosomatiskiem simptomiem. Principā šīs procedūras ietvaros skartajai personai sākotnēji rodas primārais ieguvums no slimības. Pēc pētnieku domām, tas, ka pacients fiziskos simptomus uztur mēnešus vai pat gadus, galvenokārt ir saistīts ar pastiprinātu uzmanību, ko attiecīgā persona acīmredzamās slimības dēļ saņem no citiem cilvēkiem.
Tādējādi pacienti ar disociācijas pārveides traucējumiem papildus primārajam ieguvumam no slimības piedzīvo arī sekundāru ieguvumu no slimības, kas neapzināti mudina viņus saglabāt simptomus.
Jūs varat atrast savus medikamentus šeit
➔ Zāles nervu nomierināšanai un stiprināšanaiSimptomi, kaites un pazīmes
Simptomu smagums un izpausme disociācijas konversijas traucējumu kontekstā ir ārkārtīgi mainīga. Bieži vien ir viens simptoms, piemēram, daļēja amnēzija. Vēl citos gadījumos tiek traucēta pacienta motorika, rodas krampji vai izpaužas jutīguma traucējumi un pat parēze. Amnēzija ir viens no vadošajiem simptomiem.
Pirmkārt, pacients neatceras cēloņsakarību. Papildus šai parādībai var rasties disociatīvs stupors, kas ietekmē stāju, muskuļu sasprindzinājumu un spēju reaģēt uz vides stimuliem. Papildus transam un īpašumtiesību stāvoklim var būt disociējoši kustību traucējumi, galvenokārt samazinātas kustības vai koordinācijas traucējumi līdz pat ataksijai, distonijai vai mioklonijai.
Simptomātiski ir arī disociatīvi krampji, kas līdzīgi epilepsijai, kā arī ādas sensoro vai maņu traucējumi, redze, dzirde vai oža. Kombinācijā ar konversijas traucējumiem var būt disociācijas traucējumi, piemēram, Ganera sindroms. Turklāt bieži rodas personības vai trauksmes traucējumi.
diagnoze
Parasti pirmais solis pacientus ar disociācijas traucējumiem ved pie neirologa. Kā daļu no slimības vēstures vai ārējās vēstures neirologs bieži izslēdz neiroloģiskās mazspējas simptomu organiskos cēloņus. Tikai retāk gadījumos kļūmes šķiet tik reālas, ka tiek pasūtīts attēlveidošana.
Ja organiskās slimības ir izslēgtas, tad, ja simptomi ir atbilstoši, ir aizdomas par disociācijas pārveides traucējumiem. Turpmākai diagnostikai var izmantot anketas pašnovērtēšanai un ārējam novērtējumam. Somatizācijas slimības ir jāizslēdz no diferenciāldiagnozes, lai diagnosticētu disociatīvas pārveides traucējumus.
Turklāt kā daļu no diagnozes ideāli tiek noteikta traumatiskā pieredze, kas izraisīja simptomus. Prognoze skartajiem galvenokārt ir atkarīga no diagnozes noteikšanas laika un traucējumu hronizācijas pakāpes.
Kad jāiet pie ārsta?
Tiklīdz rodas fiziski un psiholoģiski pārkāpumi, jākonsultējas ar ārstu. Pēc traumatiskas pieredzes vai ķermeņa un psihes mijiedarbības problēmu gadījumā ir nepieciešams medicīnisks atbalsts.
Ja ir maņu traucējumi vai krampji, pastāvīgs savārgums vai vitalitātes zudums, nepieciešams ārsts. Ja ikdienas privātās un profesionālās saistības vairs nevar izpildīt kā parasti, jo vispārējais izpildes līmenis ir samazināts, jāapmeklē ārsts.
Bažas rada galvassāpes, izkliedēta sāpju pieredze, letarģija, bezspēcība un bezpilnība. Jāizpēta un jāārstē gremošanas sistēmas problēmas, lielas ķermeņa svara izmaiņas un vispārējs vājums. Ārstam jānoskaidro simptomi, ja tie saglabājas vairākas dienas vai nedēļas un ja tie pastiprinās vai pastiprinās. Jāizskata un jāārstē koncentrēšanās vai uzmanības traucējumi, motoriskās problēmas un koordinācijas grūtības.
Ja rodas bailes, miglošanās sajūta, izmaiņas muskuļos vai personībā, konsultējieties ar ārstu. Sociālā izstāšanās, nomākts garastāvoklis un pastāvīgs stress jāapspriež ar ārstu. Ja simptomi rodas pēc intensīva un veidojoša dzīves notikuma, ieteicams sadarboties ar ārstu vai terapeitu.
Ārsti un terapeiti jūsu reģionā
Ārstēšana un terapija
Pacienti ar disociācijas pārveides traucējumiem tiek ārstēti cēloņsakarīgi. Tas nozīmē, ka terapeits sāk ārstēt traucējumu cēloni. Tiklīdz notikuma stresa apstākļi vairs netiek uztverti kā stresa un traumas ir lielā mērā pārvarētas, slimības individuālie simptomi mazinās.
Simptomātiska terapija ārstētu tikai simptomus. Ir pieejami simptomātiski terapeitiski soļi, lai mazinātu atsevišķus simptomus, piemēram, konservatīvas zāļu terapijas veidā ar tādām vielām kā benzodiazepīni. Zāles ir nomierinošs līdzeklis, kas šobrīd mazina pacientu ar disociatīvas konversijas traucējumiem lielo ciešanu līmeni.
Tomēr mūsdienu terapijā zāļu terapiju izmanto tikai kā papildu pasākumu, lai pacienta nemiers būtu kontrolējams, līdz cēlonis tiek izārstēts, un tādējādi uzlabo viņa pašreizējo dzīves kvalitāti. Pacientu ar disociatīvas konversijas traucējumiem galvenā uzmanība tiek pievērsta uzvedības terapijai, kas ļauj pacientam pārvērtēt situācijas un savu uzvedību.
Psihoterapeitiskās sarunās tiek mēģināts arī pēc iespējas agrāk atbrīvot pacientu no paša izraisītās izolācijas un atgriezt viņu realitātē. Pretējā gadījumā traucējumi var kļūt hroniski, kas prasa ilgstošu ārstēšanu un apgrūtina dziedināšanu.
Perspektīva un prognoze
Disociācijas konversijas traucējumu prognoze tiek uzskatīta par nelabvēlīgu. Daudziem pacientiem rodas vairāki garīgi traucējumi, kas samazina atveseļošanās iespējas. Ja disociācijas pārvēršanās traucējumi tiek diagnosticēti kopā ar afektīviem traucējumiem, atkarību, ēšanas un personības traucējumiem, slimības gaitu var sagaidīt vairāku gadu vai gadu desmitu laikā. Dažos gadījumos nav dziedināšanas.
Disociācijas konversijas traucējumu simptomi var pēkšņi attīstīties pēc izraisoša notikuma un arī pilnībā regresēt turpmākajā kursā. Tomēr pastāvīgs atvieglojums bieži netiek sniegts. Piedzīvojot jaunu dzīvībai kritisku notikumu vai nodarbojoties ar represētiem traumatiskiem apstākļiem, sūdzības atkal parādās. To darbības joma un intensitāte var atšķirties no zināmajām sūdzībām.
Būtībā novēlota diagnoze noved pie nelabvēlīgākas prognozes. Pacientiem, kuriem nav simptomu sadzīšanas, ārstēšanas mērķis ir simptomu integrēšana ikdienas dzīvē. Lēmums par terapijas mērķi ir atkarīgs no pārveides traucējumu cēloņa un pacienta personības.
Ar integrācijas palīdzību tiek panākts vispārējs labsajūtas uzlabojums, jo ir izstrādāta un apmācīta uzvedības terapija, lai cīnītos ar slimību. Attiecīgā persona iemācās labi reaģēt uz dzīves situācijām un sava ķermeņa vajadzībām.
Jūs varat atrast savus medikamentus šeit
➔ Zāles nervu nomierināšanai un stiprināšanainovēršana
Disociācijas pārvēršanās traucējumus var novērst, profilaktiski risinot psiholoģiski stresa situācijas un traumas speciālista pavadībā.
Pēcaprūpe
Pēcpārbaude par šo slimību vairumā gadījumu ir ļoti grūta. Slimība pirmkārt un galvenokārt ir visaptveroši jāpārbauda psihologam un arī jāārstē, tādējādi nevarot notikt pašdziedināšanās. Jo agrāk tiek atklāti šie pārveides traucējumi, jo labāk, jo tālāks kurss parasti būs.
Šī iemesla dēļ ir svarīgi agrīni pārveidot traucējumus. Ir arī svarīgi, lai ģimenes locekļi vai draugi arī tiktu galā ar šo slimību un informētu sevi par simptomiem un to sekām. Viņi var palīdzēt skartajiem tikai tad, ja viņiem ir visas zināšanas par šo slimību.
Lai atvieglotu simptomus, ļoti svarīgas ir intensīvas un, galvenais, mīlošas diskusijas ar skarto personu. Daudzos gadījumos pacienti ar pārveides traucējumiem ir atkarīgi arī no medikamentu lietošanas. Ir svarīgi pārliecināties, ka deva ir pareiza un ka tā tiek lietota regulāri. Nopietnu sūdzību gadījumā tuvinieki var pārliecināt attiecīgo personu meklēt ārstēšanu slēgtā iestādē. Parasti šī slimība nesamazina pacienta dzīves ilgumu.
To var izdarīt pats
Tā kā disociatīvi pārvēršanās traucējumi ir psiholoģiski traucējumi, skarto personu pašpalīdzības iespējas ir ļoti viegli pārvaldāmas. Viens no slimības simptomiem ir izpratnes trūkums par slimību. Pēc savas iniciatīvas nav iespējams mainīt domas un rīcību, lai varētu rasties atvieglojumi. Tāpēc attiecīgajai personai jāmeklē profesionāla palīdzība.
Kad diagnoze ir noteikta, ir laba ideja iegūt plašu informāciju par slimības progresēšanu. Ar izglītības darbu var panākt izmaiņas un uzlabojumus. Tā kā cilvēki no tuvām sociālajām aprindām bieži tieši saskaras ar pacienta sūdzībām, šiem cilvēkiem arī vajadzētu sevi pietiekami informēt par disociatīvās pārveides traucējumiem.
Zināšanas par garīgo traucējumu īpašībām palīdz visiem, kas ikdienas dzīvē iesaistīti tiešajā vidē, izvairīties no konfliktiem. Izpratne par parādīto uzvedību palielinās, un radiem vai draugiem tā kļūst saprotamāka. Personīgie emocionālie ievainojumi mazinās, kad traucējumi tiek iemācīti rīkoties.
Neskatoties uz visām nelabvēlībām, lai saglabātu apmierinātību ar dzīvi, ir svarīga stabila sociālā vide. Šī iemesla dēļ ir ieteicama atklāta pieeja garīgajiem traucējumiem. Atteikšanās no uzvedības nav labvēlīga, jo tā rada papildu problēmas.
.jpg)
.jpg)
