Imunoelektroforēze

Imunoelektroforēze lieto monoklonālo antivielu laboratoriskai diagnostiskai noteikšanai pacienta asinīs. Monoklonālās antivielas ir atvasinātas no vienas un tās pašas šūnas un ir vērstas pret tiem pašiem antigēniem. Šī iemesla dēļ tie jānovērtē kā patoloģiski un, ja tie ir pierādīti, runā par tādām slimībām kā Valdenstrēma slimība.

Kas ir imunoelektroforēze?

Jonu mobilitāte ir atšķirīga. Šī atšķirīgā mobilitāte veido elektroferēzes procedūras pamatu. Šīs metodes, izmantojot elektriskos laukus un smagumu, atdala dažādas vielas viena no otras. Šajā jomā plaši pazīstama metode ir imunoelektroforēze.

Šī ir kvalitatīva diagnostikas metode, kuru izmanto monoklonālo antivielu noteikšanai. Antivielas ir imunoloģiski aktīvas olbaltumvielas no noteiktas šūnu līnijas. Visu monoklonālo antivielu pamatā ir vieni un tie paši B limfocīti, un tāpēc tie ir vērsti pret vienu epitopu. Katra dabiskā imūnreakcija pret iebrūkošajiem antigēniem atbilst poliklonālajai reakcijai un tāpēc ir vērsta pret dažādiem epitopiem. Tāpēc monoklonālā imūnā atbilde sniedz norādes par ķermeņa patoloģiskajiem procesiem.

Monoklonālās antivielas saista dažādas molekulas ar augstu specifiskumu. Šo saistīšanos var pierādīt ar imunoelektroforēzi. Procedūra ir kvalitatīva procedūra laboratorijas diagnostikā un sastāv no diviem procedūras veidiem, seruma elektroforēzes un imūndifūzijas.

Funkcija, efekts un mērķi

Imunoelektroforēze apvieno seruma elektroforēzes metodiku ar imūndifūziju. Pacienta serumu novieto uz agarozes želejas vai celulozes acetāta plēves. Tiek piemērots arī kontroles serums. Pēc pieteikuma paraugus elektroforētiski atdala. Starp dalīšanas līnijām tiek izmantoti imūnserumi, IgG, IgA, IgM, etiķskābe normālai elektroforēzei un kappa un lambda.

Tas rada reakciju ar antivielām pacienta serumā, kas veido nogulsnes līnijas. Atkarībā no izmantotā antiseruma un atsevišķo līniju stāvokļa un formas var izdarīt secinājumus par imūnglobulīniem, kas atrodas ar kappa vai lambda gaismas ķēdēm. Lambda joslas gadījumā ir brīvas gaismas ķēdes, kuras veido antivielas. Laboratorija sniedz papildu pierādījumus, izmantojot retos IgE un IgD, kas ļauj precīzi noteikt imūnglobulīnus. Imunodifūzijas elektroforēzes metode notiek pēc Pjēra Grāba un Kurta Viljamsa, un tā atbilst olbaltumvielu agarozes gela elektroforēzes un antivielu difūzijas kombinācijai.

Vispirms notiek agarozes gela elektroforēze. Pēc tam esošās antivielas izkliedējas pret antigēnu joslām un tādējādi rada nogulsnes arkas. Saskaņā ar Laurell teikto to var atšķirt no raķešu imunoelektroforēzes, kas atbilst olbaltumvielu elektroforēzei agarozes želejā, no kurām katrai ir noteiktas antivielas noteiktā koncentrācijā. Želeja satur nedaudz pamata buferšķīdumu, kas tikai ļauj antigēniem migrēt un, nedaudz pakļaujot pH, iedarbina lielāko daļu antivielu uz izoelektrisko punktu, līdz tās pārstāj kustēties elektroforētiski.

Raķetes imunoelektroforēzes sākumā ir antigēna pārpalikums, lai veidotos šķīstošie antigēna-antivielu kompleksi. Elektroforēzes laikā notiek arī saistīšanās starp antigēniem un citām antivielām. Tādā veidā ekvivalences punktā veidojas imūnsistēmas nogulsnes, kas atgādina raķetēm līdzīgas figūras, kuru augstums ir proporcionāls antigēna koncentrācijai. Lai novērtētu testu, mēra nokrišņu augstumu.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

Riski, blakusparādības un briesmas

Monoklonālo antivielu noteikšana ir īpaši svarīga multiplās mielomas un Valdenstrēma slimības diagnosticēšanai. Sniegtie pierādījumi runā par ļaundabīgu imūno šūnu deģenerāciju. Multiplā mieloma atbilst vēzim kaulu smadzenēs, kam raksturīga antivielu producējošo šūnu ļaundabīga pavairošana plazmā.

Šīs plazmas šūnas ražo antivielas un to fragmentus. Ļaundabīgas plazmas šūnas vienmēr nāk no kopīgas prekursoru šūnas, un tāpēc tās ir ģenētiski identiskas. Viņi ražo tikai monoklonālas antivielas. Šīs slimības ļaundabīgais audzējs var atbilst pirmsvēža stadijai, bet tas var sasniegt arī ļoti ļaundabīgu stadiju, kas bez ārstēšanas ātri kļūst letāla. Slimības simptomus izraisa ļaundabīga šūnu augšana vai antivielu un antivielu fragmentu veidošanās. Biežākie simptomi ir sāpes kaulos, kaulu izšķīšana un spontāni lūzumi.

Bieži tiek paaugstināts kalcija līmenis asinīs. Turklāt anormālas antivielas bieži tiek nogulsnētas audos un izraisa funkcionālus traucējumus orgānos, kas var izraisīt tādus simptomus kā nieru mazspēja vai traucēta asins plūsma. Valdstrēma slimība ir arī ļaundabīga audzēja slimība. Precīzāk, tā ir ļaundabīga limfomas slimība, kas tiek pieskaitīta lēnām progresējošām un gandrīz asimptomātiskām B-šūnu ne-Hodžkina limfomām. Vairumā gadījumu slimībā var noteikt patoloģisku monoklonālā IgM ražošanu ļaundabīgo limfomas šūnu aktivitātes dēļ.

Valdenstrēma slimība savās īpašībās ir ārkārtīgi līdzīga multiplai mielomai, bet parasti tai ir labvēlīgāka gaita. Lielākajai daļai pacientu ar Waldenström slimību līdz diagnozei viņi ir asimptomātiski. Citiem pacientiem agrīni parādās simptomi, piemēram, nespecifisks nogurums vai perifēras neiropātijas, ko izraisa monoklonālā IgM nogulsnēšanās mielīna apvalkā. Pat neliels IgM daudzums var izraisīt polineuropatiju. Citiem pacientiem pat pēc augsta līmeņa polineuropatija nerodas. Turklāt var rasties nespecifiski simptomi, piemēram, drudzis, nevēlams svara zudums vai svīšana naktī. Arī kaulu sāpes ir raksturīgas.

IgM pārprodukcijas dēļ asinis kļūst hiperviskošas, tāpēc minētos simptomus var saistīt ar hiperviskozitātes sindromu. Vairumā gadījumu šī tendence uz asiņošanu izpaužas kā bieža deguna asiņošana, galvassāpes, vispārējs savārgums vai neskaidra redze un akustiskas sūdzības. Lai atklātu šāda veida ļaundabīgas slimības, imunoelektroforēze jau sen ir kļuvusi par standarta diagnostikas procedūru.