Pašapziņa ir pašapziņas stiprinājuma punkts un tam ir galvenā loma psiholoģijā. Izkropļojumi sevis uztverē var izraisīt tādus simptomus kā, piemēram, anoreksija vai dismorfofobija. Pašsajūtas atsvešināšanās bieži noved pie sociālās aiziešanas un bezjēdzības sajūtas.
Kas ir sevis uztvere?
Psiholoģija izprot sevis uztveres jēdzienu kā sava cilvēka uztveri. Visu sevis uztveri veido cilvēka paštēlu. Kopā ar sevis novērošanu sevis uztvere ir pamatprasība izpratnes veidošanai un pašapziņai. Citu uztvere ir jānošķir no sevis uztveres. Citu cilvēku uztvere un sevis uztvere nekad nav pilnīgi vienāda.
Pašapziņas jēdziens var būt gan uz iekšu, gan uz āru. Medicīnā uz iekšu vērsta sevis uztvere parasti attiecas uz proprioceptoru uztveri, t.i., dziļo vai muskulatūras maņu uztveri, kas arī ir iekļauta termina ķermeņa uztvere ietvaros. Turpretī uz āru vērsta sevis uztvere veidojas no ārējo receptoru iespaidiem. Tajā ietverta visa informācija par sevi, ko pieļauj redzes sistēma, dzirdes un ožas izjūta.
Pašsajūta psiholoģijā ir ļoti būtiska, ņemot vērā dažādas klīniskās bildes. Šajā kontekstā pieaug atšķirība starp ķermeņa shēmu un ķermeņa tēlu.
Funkcija un uzdevums
Pašsajūta ir svarīgs savas veselības pamats, un, ja tā tiek falsificēta, tā ietekmē gan garīgo, gan sociālo dzīvi. Pateicoties savām maņu struktūrām, cilvēki uztver paši savus ķermeņus. Ķermeņa neirofizioloģiskā shēma ir teorētiska konstrukcija, kas apraksta šo objektīvās pašapziņas aktu. Ķermeņa shēmu tādējādi veido taktilā, vestibulārā aparāta, propriocepcijas, akustiskās un vizuālās informācijas uztvere par savu uztveres aparātu.
Ķermeņa shēma tādējādi balstās uz mācīšanās pieredzi un sastāv no tādām īpašībām kā orientācija uz ķermeni, ķermeņa izplešanās un zināšanas par ķermeni. Tas nozīmē, ka, pateicoties proprioceptoriem un mācīšanās pieredzei, cilvēki var uztvert savu augumu, savas dimensijas un ķermeņa uzbūvi vai funkcijas.
Tā saucamais ķermeņa attēls kontrastē ar šo neirofizioloģisko konstrukciju kā tīri psiholoģisku konstrukciju. Ķermeņa shēma ir relatīvi objektīva un nav atkarīga no paša prāta iekšējo procesu izpratnē, bet to veido tikai objektīvi maņu uztveri paši par savām maņu sistēmām.
No otras puses, psiholoģiskais ķermeņa tēls ir subjektīvs un atkarīgs no prāta, tātad no indivīda iekšējiem procesiem. Šie iekšējie procesi galvenokārt ir domas un sajūtas par sevis uztveri. Ķermeņa attēls tāpēc ir garīga attieksme pret savu ķermeni, un to apzīmē arī ar terminu ķermeņa apzināšanās.
Piemēram, paša pievilcības novērtēšana ir svarīga ķermeņa tēla kvalitāte. Šis vērtējums reti ir neatkarīgs no citu cilvēku vērtējuma. Tāpēc citu vērtējums galvenokārt ietekmē garīgi subjektīvo ķermeņa tēlu. Ja starp fizioloģisko ķermeņa shēmu un psiholoģisko ķermeņa tēlu ir izteiktas neatbilstības, tas var izjaukt sevis uztveri.
Citu cilvēku tēlu pieņemšana par savējiem ir viena no vissvarīgākajām parādībām šajā kontekstā. Tā rezultātā var rasties kropļojumi, noliegumi un represijas, kas var izraisīt pašapmānu, piemēram, anoreksijas gadījumā.
Jūs varat atrast savus medikamentus šeit
➔ Zāles nervu nomierināšanai un stiprināšanaiSlimības un kaites
Sakarā ar atšķirībām starp objektīvo ķermeņa shēmu un subjektīvo ķermeņa attēlu, sevis uztvere var izraisīt nopietnas slimības, kurām, tāpat kā anoreksijai, ir gan psiholoģiskas, gan fizioloģiskas sekas. Lielākoties šādu slimību uzmanības centrā ir ideāli attēli attiecībā uz savu formu.
Papildus saviem ideālajiem attēliem varat izmantot arī kāda cita attēlus un laika gaitā justies kā paši ar saviem attēliem. Šajā gadījumā skartie dažkārt arī uztver nepareizu ārēju priekšstatu par savu ķermeni kā sevis uztveri un, pamatojoties uz to, izveido ideālus tēlus, kas ietekmē viņu pašu ķermeni.
Bieži vien viņi baidās tikt pieķerti dzenoties pēc ideāla. Šīs bailes rodas no kauna sajūtas, kas vēl neatbilst ideāliem attēliem. Tā kā sevis uztverei ir liela loma savas identitātes veidošanā, arī sevis uztveres izkropļojumi un citi atsavinājumi izkropļo skarto personu uztverto identitāti.
Traucētam pašsajūtai ir ne tikai loma tādās slimībās kā anoreksija, bet tā var izpausties arī tādās slimībās kā sociālā fobija. Tā sauktais starmešu efekts bieži sarežģī šo slimību. Ietekmētās personas jūtas pastāvīgi pakļautas citu cilvēku novērojumiem.
Traucētai pašapziņai ir nozīme arī tādās slimībās kā dismorfofobija. Pacienti jūtas nepievilcīgi un viņiem rodas sevis noraidīšana un naids. Paniskas bailes no noraidījuma un citu cilvēku reakcija mijiedarbojas ar to. Skaudības un vientulības sajūtas, kā arī bailes vilties citiem, ir arī svarīgi samazināta pašnovērtējuma simptomi dismorfofobijas kontekstā. Ietekmēto neglītums pastāv tikai viņu pašu acīs, bet ierobežo viņu sociālo dzīvi un bieži pat noved pie pilnīgas izstāšanās no sociālās dzīves. Rodas bezjēdzības sajūta.
