Zīdaiņu cerebrālā trieka

Zīdaiņu cerebrālā trieka (ICP) ir smadzeņu bojājums, kas var notikt gan pirms dzimšanas, gan dzimšanas procesa laikā, gan pēc tam. Simptomi ir dažādi, izārstēt nav iespējams. Tomēr simptomus var mazināt, agri izmantojot dažādas terapijas.

Kas ir bērnu cerebrālā trieka?

zīdaiņu cerebrālā trieka ir stājas un kustību traucējumi, ko izraisa agrā bērnībā smadzeņu bojājumi. Bojājums var tikt nodarīts pirms dzimšanas, bet arī dzimšanas procesa laikā un pirmajā gadā pēc piedzimšanas.

Infantil nozīmē “attiecas uz bērnu, bērnišķīgs”, smadzenes nāk no latīņu valodas termins cerebrum, kas nozīmē “smadzenes”, un parese ir medicīniskais termins “paralīze”. Zīdaiņu cerebrālās paralīzes traucējumi ir ļoti dažādi, atkarībā no tā, kurš smadzeņu reģions ir bojāts. Tipiski ir pārmērīgs muskuļu sasprindzinājums un slikta kustību koordinācija.

Krampji bieži rodas, dažreiz ir samazināta inteliģence un neparasta uzvedība. Zīdaiņu cerebrālā trieka ir reti sastopama, tikai aptuveni 0,5% jaundzimušo. Slimība biežāk sastopama zēniem nekā meitenēm; Priekšlaicīgi dzimušiem zīdaiņiem ir paaugstināts zīdaiņu cerebrālās paralīzes risks.

cēloņi

zīdaiņu cerebrālā trieka var izraisīt dažādi cēloņi, bet mēs ne vienmēr zinām precīzus procesus, kas izraisīja smadzeņu bojājumus. Zīdaiņu cerebrālās paralīzes pirmsdzemdību (pirmsdzemdību) cēloņi ir saindēšanās ar palielinātu mātes alkohola vai medikamentu patēriņu, infekcijas slimības, piemēram, toksoplazmoze vai masaliņas, asins grupas nesaderība starp māti un bērnu, nepietiekama placentas piegāde vai vielmaiņas traucējumi.

Perinatāli (dzimšanas laikā) zīdaiņu cerebrālo paralīzi var izraisīt skābekļa trūkums, piemēram, atdalot nabassaiti. Bet arī smadzeņu asiņošana, kas var rasties sarežģītu dzemdību gadījumā, var izraisīt bērnu cerebrālo paralīzi.

Arī placentas atdalīšanās ir iespējamais bērnu cerebrālās triekas cēlonis. Pēc piedzimšanas (pēcdzemdību) slimības var izraisīt infekcijas vai smadzeņu trauma (smadzeņu bojājumi).

Simptomi, kaites un pazīmes

Zīdaiņu cerebrālajā paralīzē (ICP) rodas dažādas kustību un stājas īpatnības. Slimībai ir raksturīgi vāji muskuļi un palēnināta motorika. Atkarībā no smadzeņu bojājuma vietas var rasties papildu simptomi un sūdzības.

Pārsvarā ir piespiedu kustības, koordinācijas traucējumi un krampji. Turklāt cietušie bērni cieš no samazinātas intelekta, kas rada mācīšanās traucējumus un psiholoģiskas sūdzības. Slimniekiem bieži ir uzvedības problēmas, piemēram, agresija vai spēcīgas bailes.

Atsevišķu kustību traucējumu rezultātā var rasties neatgriezeniski bojājumi muskuļiem, kauliem un locītavām. Smagos gadījumos kauli un locītavas deformējas, kas parasti noved pie turpmākām veselības problēmām. ICP tipiska ir līdzenuma pēda, t.i., pēda ar pirkstiem, kas vērsti uz augšu. Smagi saīsinātā Ahileja cīpsla var izraisīt arī hroniskas sāpes un neparastu gaitu.

Mugurkaula izliekums ir raksturīgs arī zīdaiņu cerebrālajai paralīzei. Var rasties arī gūžas kropļojumi un ekstremitāšu saīsināšana. Visbeidzot, slimība izraisa spastiskus sindromus. Muskuļi ir pastāvīgi saspringti, kā rezultātā rodas krampji un sāpes.

Papildus muskuļu paralīzei locītavas var stīvināties. Paralīzes simptomi galvenokārt rodas uz kājām un pēdām. ICP simptomi var būt ļoti atšķirīgi; lielākajai daļai pacientu ir jaukta simptomu forma.

Diagnostika un kurss

Izplatītākie simptomi zīdaiņu cerebrālā trieka ir stājas un kustību traucējumi. Bet ar šo slimību ir daudz vairāk un ļoti dažādu simptomu, atkarībā no tā, kuras smadzeņu zonas ietekmē bojājumi.

Ārsti runā par dažādiem zīdaiņu cerebrālās paralīzes sindromiem, tas ir, par vairākiem simptomiem, kas rodas kopā. Visizplatītākais ir spastiskais sindroms, kurā palielinās muskuļu sasprindzinājums, attīstās krampji un var rasties paralīze.

Zīdaiņu cerebrālās paralīzes hipotoniskā sindroma gadījumā galvenokārt tiek sabojāta smadzenīte. Tas noved pie ļoti neliela muskuļu sasprindzinājuma ar pārslogotajām locītavām; bērniem bieži ir intelekta traucējumi, un dažreiz rodas epilepsijas lēkmes. Bērnu cerebrālās triekas iedzimtā (iedzimtā) ataksijas sindromā bērniem ir grūtības kontrolēt un koordinēt kustības. Viņu līdzsvara traucējumi, paralīze un kustību attīstība tiek palēnināta.

Visbeidzot, diskinētisko sindromu raksturo mainīga muskuļu spriedze, spastiska paralīze un tā saucamās attozes (nekontrolētas ekstremitāšu vardarbīgas kustības). Tā kā kustību un stājas traucējumus var izraisīt arī citi iemesli, ārstam rūpīgi jāizmeklē skartais bērns un jāsastāda detalizēta anamnēze. Tikai ar visu izmeklējumu rezultātiem un rūpīgu bērna novērošanu viņš var droši noteikt zīdaiņa smadzeņu paralīzes diagnozi.

Komplikācijas

Šī slimība izraisa smagus smadzeņu bojājumus. Parasti šos simptomus nevar ārstēt cēloņsakarīgi, tāpēc skartajiem ir pieejama tikai simptomātiska terapija. Pacienti cieš no smagiem kustības un koncentrēšanās traucējumiem. Var rasties arī līdzsvara traucējumi, kas ievērojami ierobežo attiecīgās personas ikdienas dzīvi.

Arī pacienta muskuļu kustība ir ierobežota, un rodas krampji vai epilepsijas lēkmes. Tie var izraisīt arī nāvi. Dažos gadījumos pacienti cieš arī no paralīzes vai spastiskuma. Jo īpaši bērni var kļūt par iebiedēšanas vai ķircināšanas upuriem. Bērna vispārējā attīstība ir skaidri traucēta un ierobežota ar slimību.

Attiecīgajai personai pieaugušā vecumā var būt nepieciešama citu cilvēku palīdzība. Var rasties arī redzes traucējumi. Arī pacienta intelekts vairumā gadījumu tiek samazināts. Ārstēšana galvenokārt ir vērsta uz simptomu mazināšanu. Daudzos gadījumos vecākiem vai radiniekiem nepieciešama arī psiholoģiska ārstēšana.

Kad jāiet pie ārsta?

Zīdaiņu cerebrālā trieka parasti tiek diagnosticēta tūlīt pēc piedzimšanas un ārstēta slimnīcā. Ietekmētie bērni cieš no dažādām sūdzībām, tāpēc ārsts tos stingri jāuzrauga un jāārstē. Šī iemesla dēļ bērns vairākas reizes nedēļā jānogādā pie speciālista, kurš var noskaidrot pašreizējo veselības stāvokli un nepieciešamības gadījumā pielāgot medikamentus. Ja rodas nopietnas komplikācijas, ir jāizsauc neatliekamās palīdzības dienesti.

Atkārtotu muskuļu krampju, spastisku lēkmju vai paralīzes simptomu gadījumā ir nepieciešama tūlītēja medicīniska palīdzība negadījumu un kritiena riska dēļ. Papildus ģimenes ārstam ir jāaicina dažādi ārsti. Poza bojājumiem nepieciešama fizioterapija un ergoterapija, savukārt runas traucējumi jāārstē logopēdam. Neirologi un internisti ir atbildīgi par tādām sūdzībām kā epilepsija, attīstības traucējumi un patoloģiski refleksi. Skarto bērnu vecākiem vispirms jārunā ar ģimenes ārstu vai pediatru un kopā ar viņiem jāizlemj, vai un kuri speciālisti jāiekļauj terapijā.

Ārstēšana un terapija

zīdaiņu cerebrālā trieka nepieciešama plaša ārstēšana ar terapiju no dažādām jomām. Panākumi lielā mērā ir atkarīgi no ārstēšanas sākuma. Zīdaiņu cerebrālo trieku nevar izārstēt, bet skartajam bērnam var sniegt vislabāko iespējamo atbalstu viņa attīstībā un spējās.

Parasti tiek sastādīts terapijas plāns, kuru pēc tam ievēro. Bērnus atbalsta logopēdija, fizioterapija un ergoterapija. Tas uzlabo viņu mobilitāti, spēju runāt un spēju tikt galā ar ikdienas dzīvi. Turklāt terapiju var atbalstīt neiroleptiķi (nomierinošie nervi) un spazmolītiskie līdzekļi (pret muskuļu spazmām).

Lai panāktu labāku kustīgumu, var izmantot funkcionālās šķipsnas, pastaigu palīglīdzekļus un citus palīglīdzekļus. Smagi saīsinātu cīpslu, pārmērīgu locītavu noviržu gadījumā vai ja mugurkauls ir ļoti greizs, ķirurģiskas iejaukšanās tiek veikta arī zīdaiņu cerebrālā trieka gadījumā. Cīpslas ir pagarinātas; Nervu sašaurināšanās, lai atslābinātu saspringtos muskuļus; Kauli ir pārkārtoti, lai locītavas atgrieztos anatomiski pareizajā stāvoklī, vai nestabili (vaļīgi) locītavām, kas nostiprināti.

Perspektīva un prognoze

Slimībai ir nelabvēlīga prognoze. Neskatoties uz visiem centieniem un dažādajām terapeitiskajām pieejām, smadzenēm ir neatgriezenisks kaitējums. Tas neļauj atgūties vai pilnībā atbrīvoties no simptomiem, ņemot vērā pašreizējās medicīniskās iespējas. Simptomu mazināšanas izredzes tiek novērtētas individuāli tūlīt pēc piedzimšanas vai bērna turpmākā attīstībā. Tikai tad var paredzēt smadzeņu traumu apmēru.

Ārstēšanas mērķis ir samazināt esošos traucējumus un uzlabot vispārējo dzīves kvalitāti. Kustību iespējas tiek apmācītas, un individuālie vingrinājumi ir jāoptimizē izziņas veiktspēja. Tiek uzraudzīta attiecīgās personas sociālā integrācija vidē, jo bieži rodas uzvedības problēmas, kas izraisa starppersonu traucējumus.

Neskatoties uz plašo un daudzslāņu terapijas plānu, pacients daudzos gadījumos ir atkarīgs no ikdienas palīdzības un tuvinieku vai aprūpes komandas atbalsta. Stacionārā uzturēšanās ir nepieciešama īpaši sarežģītās situācijās. Valodu prasmes un intelekts neatbilst vesela cilvēka prasmēm. Tas apgrūtina neatkarīga dzīvesveida veidošanu. Pieejamo iespēju novērtēšanai tiek izmantoti dažādi testi. Pēc tam pēc iespējas ātrāk tiks uzsāktas ārstēšanas formas. Jo ātrāk terapija var sākties, jo labākas ir izredzes uzlabot dzīves kvalitāti un atvieglot simptomus.

novēršana

Var pret zīdaiņu cerebrālā trieka nevis profilaktiski, bet veicot regulāras pārbaudes grūtniecības laikā, patoloģiskos procesus var atklāt agri un, iespējams, ārstēt. Ja bērnam ir zīdaiņa cerebrālā trieka, izārstēt nav iespējams, bet simptomus un traucējumus var mazināt, sākot ārstēšanu savlaicīgi.

Pēcaprūpe

Zīdaiņu cerebrālā trieka ir invaliditāte, kas galvenokārt rodas bērniem. Vācijā skar 195 000 bērnu, kas nozīmē, tieši otrādi, ka vienam no 500 bērniem attīstās cerebrālā trieka. Terminu veido vārdi "cerebrum" (latīņu valodā - "smadzenes") un "parēze" (latīņu valodā - "paralīze").

Tomēr tas nav jautājums par smadzeņu paralīzi, bet gan par tā bojājumiem, kā rezultātā rodas fiziska paralīze. Aptuveni pusē gadījumu precīzu iemeslu nevar noteikt, taču var noteikt, ka skābekļa deficīts ir visbiežākais zīdaiņu cerebrālās triekas cēlonis.

Invaliditāte vai bojājums var rasties trīs dažādos posmos: pirms dzimšanas (pirmsdzemdības), dzimšanas laikā (perinatāli) un pēc piedzimšanas (pēcdzemdību periodā). Invaliditāte var ietekmēt jūs vairākos veidos. Ja ķermenis ir paralizēts vienā pusē, runā par hemiplegiju, ieskaitot spastisku hemiparēzi.

Ja tiek skartas tikai apakšējās ekstremitātes, mēs runājam par parapleģiju, ieskaitot spastisku paraparēzi. Ja visas četras ekstremitātes ir paralizētas, tiek diagnosticēta tetrapleģija, ieskaitot spastisku tetraparēzi. Bieži vien ir palielināts muskuļu tonuss saistībā ar piespiedu nepareizām kustībām, tā saucamajām attozēm.

Tiklīdz organismam parādās zīdaiņa cerebrālā trieka, to vairs nevar izvadīt. Šī iemesla dēļ riska grupām grūtniecības laikā jāsaņem piemērota profilaktiska ārstēšana. Piemēram, ja topošā māte patērē daudz alkohola vai dažādas vielas, speciālistiem ir svarīgi nodrošināt atbilstošu medicīnisko aprūpi un rīkoties preventīvi, piemēram, sniedzot informāciju.

Tomēr, ja rodas zīdaiņu cerebrālā trieka, līdzsvars starp sociālo palīdzību (ID karte smagi invalīdiem, ārstniecības līdzekļi (medikamenti), palīglīdzekļi (ierīces), aprūpes vajadzības, finansiālais atbalsts) un psihosociālo palīdzību (slimības vai invaliditātes pieņemšana, ietekme uz sociālo situāciju, Ietekme uz ģimenes sistēmu, iespēju nodrošināšana).

To var izdarīt pats

Galvenā prioritāte ir mobilitātes saglabāšana. Tas ļauj izvairīties no sāpēm un kontraktūrām (ierobežota locītavu kustība). Ja skartās ekstremitātes var patvaļīgi pārvietot, šī mobilitāte arī jāveicina.

Tāpēc ir svarīgi veikt ikdienas aktivitātes, piemēram, ģērbties, mazgāties un ēst pēc iespējas patstāvīgāk. Bieži vien tas ir iespējams tikai ar palīglīdzekļiem vai nelielām izmaiņām. Piemērs: skartā persona var uzvilkt bikses, bet nevar aizvērt bikšu pogu. Savukārt bikses ar elastīgu jostasvietu ir viegli uzvilkt. Vai arī: Dakšu ar sabiezētu rokturi var turēt daudz drošāk un ienest mutē nekā parasto dakšiņu ar ierobežotu manuālo veiklību.

Vēl viens svarīgs mobilitātes saglabāšanas punkts ir sevis izstiepšana. Hipertoniski muskuļi, t.i. Muskuļi ar paaugstinātu spriedzi tiek izstiepti, lai novērstu saīsināšanu un locītavu ierobežojumus. Piemēram, veselīgā roka var pagarināt un saliekt skartās rokas pirkstus. Kustībām pašmobilizācijas laikā jābūt ļoti lēnām un vienmērīgām, tāpēc muskuļu spriedze var samazināties. Vanna patīkamā temperatūrā vai šūpošana šūpuļtīklā var palīdzēt arī atslābināt muskuļus.