Infekcijas slimības

Ir zināms, ka infekcijas slimības vai infekcijas slimības (īsāk sauktas arī par infekcijas slimībām) cilvēkiem tiek pārnestas tieši vai netieši caur patogēniem. No medicīniskā viedokļa transmisija nozīmē infekciju. Medicīnas zinātne saprot, ka tas nozīmē mikroorganismu apmešanos un pavairošanu augsti organizētā saimniekorganismā. Infekcija tomēr nenozīmē infekcijas slimību.

Pārskats par infekcijas slimībām

Infekcijas slimība rodas vieglāk, jo lielāks ir to iebrucēju patogēnu skaits un uzbrukuma spēks, kas uzbrūk cilvēkiem nesagatavotiem. Ar lielāko daļu patogēnu cilvēka ķermenis tiks galā ar noteiktu daudzumu.
© sdecoret - stock.adobe.com

Ikvienu var inficēt jebkurā brīdī, t.i., kolonizēt mikroorganismi, nekļūstot slims. Cita starpā ir pilnīgi veseli difterijas patogēnu nesēji un veselīgi baktēriju izvadītāji, kas varētu izraisīt zarnu infekciju. Mūs visus ieskauj daudz mikroorganismu, bet tikai neliela daļa no tiem var mūs padarīt slimus.

Daži mikroorganismi pat mums neiekļūst, tie nevar pastāvēt cilvēka vidē. No otras puses, citi ir nekaitīgi mūsu ķermeņa apakšnomnieki, no kuriem mēs pat esam atkarīgi. Daudzi no tiem izraisa augu un dzīvnieku slimības, nekaitējot cilvēkiem, vai otrādi. Mēs līdz pēdējam sīkumam vēl nezinām, uz ko balstās šī sugas īpatnība.

Dažādas patogēna formas

Mēs izšķir četras lielas patogēnu grupas: Pirmkārt, plaisātas sēnītes, kas sastopamas dažādās formās, proti, stieņu formā kā baciļi (baktērijas), piemēram, dizentērijas, tīfa, tuberkulozes un citu patogēns, sfēriskā formā kā strutas patogēns vīnogās vai Ķēdes izvietojums maizes rullī kā pneimonijas, meningīta un gonorejas izraisītājs, kā sēnes, piemēram, sportista pēdas izplatītie patogēni, vai korķviļķu formā, cita starpā kā sifilisa patogēns.

Vēl viena patogēnu grupa ir vīrusu tipi, kas ir ļoti izplatīti un ir tik mazi, ka tos nevar redzēt parastajā mikroskopā. Tie iziet pat vissmalkākos filtrus. Tos var audzēt tikai dzīvās šūnās, un tos var aplūkot elektronu mikroskopā. Viņi dod priekšroku uzbrukumiem noteiktiem audiem, piemēram, dzeltes vīrusam aknu šūnās, poliomielīta vīrusam noteiktās nervu šūnās un gripas vīrusam augšējo elpceļu šūnās.

Riketsijas, vēl viena mikroorganismu grupa, ir diapazonā starp vīrusu sugām un plaisām sēnītēm. Piemēram, tie izraisa tīfu. Ceturtā patogēnu grupa, vienšūņi, ir vienšūnas dzīvnieki, kas izraisa tropisko dizentēriju un malāriju.

Infekcijas slimībām vienmēr ir bijusi liela nozīme visu tautu dzīvē, it īpaši, ja tās ir epidēmiskas, t.i., epidēmiskas. Nav iespējams iedomāties nevienu pagātnes laiku cilvēces vēsturē bez šīm slimībām. Pārvarētās infekcijas slimības veids, smagums un laiks ir arī svarīgi cilvēku individuālās garīgās un fiziskās attīstības, kā arī viņu stāvokļa sabiedrībā faktori. Nopietnas infekcijas slimības bērnībā, piemēram, smadzeņu un pārējās nervu sistēmas slimības, bieži atstāj garīgus un fiziskus traucējumus uz mūžu.

Vīrusu un baktēriju atklāšanas vēsture

Jebkurā laikā cilvēki infekcijas slimību pieredzi ir aplūkojuši dažādos veidos. Ja viņu interpretācija sākotnēji bija balstīta uz ticību dēmoniem, ticīgie un fatalisti vēlāk domāja, ka radušās slimības gadījumā viņi atzīs augstākas varas tiešu iejaukšanos, dieva sūtītu sodu, apbalvojošu vai atriebīgu roku. 19. gadsimtā zināšanas par dzīvajiem patogēniem pakāpeniski izplatījās, taču tas šķita nejauša sakritība, vai un kad cilvēks var norīt patogēnus un ar tiem saslimt.

Mūsdienās vides ietekme ir labi zināms faktors. Cilvēku ārējā āda praktiski neatdala no apkārtējās vides, bet viss apkārt esošais pieder viņam, ieskaitot mikroorganismus. Mēs zināmā mērā esam atkarīgi no viņiem. Viņi dzīvo kopā ar mums kopienā, kas ir simbioze, īpaši uz ķermeņa dobumu gļotādām, kas ir atvērtas uz ārpusi, piemēram, mutei, zarnām un sieviešu dzimumorgāniem. Pat mikroorganismi, kas izraisa slimības, ir mūsu vides sastāvdaļa. Bet kad viņu klātbūtne noved pie slimības?

Infekcija ar baktērijām, vīrusiem un baktērijām

Šeit liela loma ir vairākiem faktoriem, faktoriem, kas daļēji ir atkarīgi no cilvēka, bet daļēji arī no patogēniem. Infekcijas slimība rodas vieglāk, jo lielāks ir to iebrucēju patogēnu skaits un uzbrukuma spēks, kas uzbrūk cilvēkiem nesagatavotiem. Ar lielāko daļu patogēnu cilvēka ķermenis tiks galā ar noteiktu daudzumu. Ja, piemēram, tropisko valstu ēdienu gatavošanas laikā vēdertīfs iekļuvis ēdienā no netīrām pavāra rokām, piemēram, zupas ēšana vēl neizraisa slimību. Tomēr, ja šī zupa stāvējusi stundām ilgi un vēdertīfa patogēni zupā strauji vairojušies, pēc zupas dzeršanas var veidoties tīfs.

Tomēr ar dažām vīrusu slimībām pietiek ar nelielu infekcijas vielas uzņemšanu. Tas attiecas, piemēram, uz masalām, vējbakām un bakām. Ja dīgļi ir īpaši enerģiski vai virulenti, tas ir, ja tie ātri vairojas un ātri veido toksiskus vielmaiņas produktus, tā sauktos toksīnus, tad ātri attīstīsies infekcijas slimība.

Cilvēka ķermeņa spēja reaģēt uz patogēniem ir izšķiroša infekcijas slimības attīstībā. Spēcīga, veselīga, saprātīga persona, visticamāk, izmetīs infekciju, nekā slimo dīvāna kartupelis. Izsmelts, stresa izraisīts organisms ir uzņēmīgāks nekā svaigs, atpūties. Ārsti un nespeciālisti bieži uzskata hipotermiju par iesnas, bronhīta vai pneimonijas cēloni, kas tomēr ir patiešām infekcijas slimības. Cēloņu un seku ir viegli sajaukt, sasaistot drebuļus, sasalšanu vai pat drebuļus, kas norāda uz infekciozā drudža sākšanos, ar ārēju dzesēšanu.

Tomēr mēs nevēlamies noliegt, ka hipotermija var ievērojami traucēt organisma reakciju, jo aukstā un mitrā ietekmē pasliktinās asins plūsma uz gļotādām un ekstremitātēm. Stāvoklis, kas veicina infekciju rašanos, ja ir attiecīgi baktērijas. Bet cilvēki spēj veidot aizsargājošus ķermeņus, tā sauktos imūno ķermeņus, pret noteiktiem patogēniem vai toksīniem. Imunitāte ir organisma pastiprināta vēlme aizstāvēties pret noteiktiem mikrobiem.

Jaundzimušais šos imūno ķermeņus uz īsu laika periodu saņem no mātes organisma. Vēlākiem laikiem katram organismam šie imūno ķermeņi ir jāattīsta pašiem, vai nu pārdzīvojot infekcijas slimību - pēc masalām parasti ir mūža imunitāte - vai arī veicot vakcināciju, kas liek organismam vismaz uz laiku veidot šos imūno ķermeņus, izmantojot novājinātu vai saīsinātu infekcijas gaitu. .

Simptomi, kaites un pazīmes

Tipiski infekcijas slimības simptomi ir drudzis, sāpes un pietūkums, kā arī ar iekaisumu saistīts apsārtums un nieze. Turklāt skartie orgāni reaģē ar aizsardzības reakcijām, piemēram, iesnām, klepu un aizsmakumu, kā arī krampjiem līdzīgām sūdzībām vai sliktu dūšu. Simptomu smagums ir atkarīgs no individuālās imūnsistēmas un vecuma.

Ar bakteriālu un vīrusu infekciju var rasties tādi simptomi kā caureja, apgrūtināta rīšana un galvassāpes, kā arī ķermeņa sāpes. Turklāt ir iespējama ievērojama vajadzība urinēt ar urīna krāsas maiņu. Var attīstīties arī drebuļi, izsitumi un nogurums, kā arī apgrūtināta elpošana. Savlaicīga šo simptomu piešķiršana var būt problemātiska.

Atsevišķu infekcijas slimību gadījumā pazīmes parādās ļoti novēloti pēc inficēšanās ar patogēniem, piemēram, boreliozi. Dažās infekcijas slimībās klasiskie simptomi ir tikai vāji izteikti un tādējādi apgrūtina piešķiršanu. Citos gadījumos simptomi ir noderīgāki sākotnējam slimības novērtējumam.

Elpošanas ceļu infekciju pazīmes galvenokārt ir skaidras no klepus, iesnas un rīkles iekaisuma, kā arī aizsmakuma un apgrūtinātas rīšanas. Tāpat caureja, savārgums un vemšana ir tipiski kuņģa un zarnu infekciju simptomi. Ja urinējot rodas nepatīkama dedzinoša sajūta, šie simptomi norāda uz urīnceļu infekciju. Infekcijas slimības simptomus var ierobežot ar noteiktām ķermeņa daļām vai arī tos var atrast visā ķermenī.

Komplikācijas

Parasti nav iespējams vispārēji paredzēt, vai infekcijas slimību rezultātā būs smagi simptomi vai pat komplikācijas. Daudzos gadījumos infekcijas slimības var samērā labi ierobežot ar antibiotiku un citu zāļu palīdzību, lai no tām nerastos īpašas komplikācijas. Tomēr tie var rasties, ja ārstēšanu nesāk pietiekami ātri.

Tas var izraisīt neatgriezeniskus pacienta iekšējo orgānu bojājumus. Lielākā daļa skarto cilvēku cieš no paaugstināta drudža un infekcijas slimību noguruma. Pacienta izturība krasi samazinās, un dzīves kvalitāte ir ievērojami pasliktinājusies. Parasti pacienta imūnsistēma ir arī novājināta, tāpēc var rasties arī citas infekcijas vai iekaisumi.

Infekcijas slimību ārstēšana vairumā gadījumu tiek veikta ar narkotiku palīdzību. Tas, vai ir komplikācijas, ir atkarīgs no konkrētās slimības. Pozitīva slimības gaita ne vienmēr notiek. Var rasties iekšējo orgānu bojājumi, padarot pacientu atkarīgu no transplantāta. Dzīves ilgumu var samazināt arī infekcijas slimības.

Kad jāiet pie ārsta?

Daudzas izplatītas infekcijas slimības, piemēram, saaukstēšanās vai kuņģa un zarnu trakta infekcijas, īsā laikā izzūd un neprasa nekādu ārstēšanu. Tomēr, ja Jums ir augsts drudzis, asinsrites traucējumi, apziņas traucējumi vai stipras sāpes vēderā, jums jāredz ārsts. Medicīniska pārbaude ir ieteicama arī tad, ja simptomi neuzlabojas dienām ilgi vai ja Jums ir auksts, stiprs klepus ar apgrūtinātu elpošanu. Citas infekcijas slimības sākas mānīgi un tām ir tikai nespecifiski simptomi: ja ķermeņa temperatūra jau ilgu laiku ir paaugstināta vai ja ir drudža recidīvi bez redzama iemesla, jākonsultējas ar ārstu, pastāvīgs nogurums, veiktspējas zudums, fizisks vājums vai nevēlams svara zudums var norādīt uz infekcijas slimību, kurai nepieciešama ārstēšana.

Dažas bērnu slimības ir saistītas ar raksturīgiem izsitumiem uz ādas: Tā kā pastāv augsts infekcijas risks, nevakcinēti bērni pēc iespējas ātrāk jāiesniedz pie pediatra, ja šādas ādas izmaiņas parādās vienlaikus ar drudzi vai vispārēju slimības sajūtu. Pieaugušajiem ieteicams apmeklēt ārstu, ja ir sāpīgs apsārtums un pietūkums, kas ātri izplatās. Boreliozes ārstēšanai nepieciešama antibiotiku terapija: parasti tā ir plaša ādas apsārtums, kas rodas kādu laiku pēc ērces koduma un ko bieži pavada gripai līdzīgi simptomi. Ja galvassāpes pavada drudzis un stīvs kakls, pastāv aizdomas par dzīvībai bīstamu meningītu, kas nekavējoties jāārstē.

Ārstēšana un terapija

Ja jautā par infekcijas slimības raksturu un sākas no klīniskā viedokļa, iedomājamies slimību, kas parasti progresē salīdzinoši īsā laikā, parasti ar labvēlīgu iznākumu un simptomiem, kas atkārtojas katrā gadījumā atsevišķi. Tomēr infekcijas slimībai ir raksturīgi, ka to var pārnest. No inficēšanās brīža līdz slimības sākumam paiet noteikts laika periods, ko mēs saucam par inkubācijas periodu. Šajā laikā jau pastāv infekcijas iespējamība.

Zinātniskajā pētījumā infekcijas laikmetu atklāšanai un ārstēšanai bija nozīmīgi divi laikmeti: pirmkārt, Roberta Koha laiks ar patogēnu atklāšanu, zināšanas par epidemioloģiju un pirmie eksperimenti ar dziedinošajiem serumiem, otrkārt, ķīmisko un antibiotisko līdzekļu atklāšanas laiks. Līdzekļi, kas cieši saistīti ar nosaukumiem Domagk un Fleming. Antibiotiku ieviešana ir arī pavērusi ceļu infekcijas slimību parādīšanās izmaiņām, jo, ja šādas vielas tiek lietotas pareizi un savlaicīgi, infekcija nevar izplatīties organismā, tāpēc dažkārt ir daudz īsāka un maigāka.

Infekcijas slimību ierobežošanā mums ir jāveic divi svarīgi uzdevumi: no vienas puses, ārstēt notikušās slimības, un, no otras puses, aizsargāt veselīgus cilvēkus no iespējamās infekcijas. Terapija un profilakse ir jāuzskata par vienību, jo infekcijas slimnieku izolēšana un ārstēšana novērš iespējamo infekcijas avotu. Tas ir labākais veids, kā ierobežot notikušo epidēmiju. Veiksmīgas ārstēšanas priekšnoteikums vienmēr ir patogēna identificēšana un tā reakcija uz piemērojamajiem līdzekļiem.

Par visiem kontroles pasākumiem pret lipīgām slimībām, kas ietilpst Likumā par slimībām, ir atbildīgi valsts veselības un higiēnas biroji un Federālā Veselības ministrija. Kontroles pasākumus var uzsākt tikai tad, ja iepriekš minētās iestādes mūsu veselības aprūpes sistēmā tiek nekavējoties informētas par šādu slimību uzliesmojumu. Tāpēc vispārējs pienākums ir ziņot par dažādām infekcijas slimībām. Lielākajai daļai infekcijas slimību nepieciešama izolācija, kas nozīmē, ka pacients ir jāuzņem slimnīcas palātā, kur viņš ir izolēts no sabiedrības un attiecīgi ārstēts. Parasti viņu var atbrīvot no ārstniecības slimnīcā tikai tad, ja pēc atveseļošanās viņa apkārtnē vairs nav infekcijas risku.

Slimības gadījumā un it īpaši epidēmiju gadījumā karantīnas pasākumi slimā cilvēka tuvumā ir ārkārtīgi svarīgi, lai mikrobi netiktu izplatīti tālāk. Vakcinācija ir piesardzības pasākums, kas jāveic pēc iespējas nemanāmāk, lai jau pašā sākumā aizsargātu bērnus un cilvēkus, kuri ir pakļauti riskam. Vakcinācija rada vakcinētā imunitāti ilgtermiņā, kas nozīmē, ka dažas slimības, piemēram, poliomielīts un bakas, no mums ir gandrīz pilnībā izzudušas. Ieteicamās bērnu vakcinācijas ir vakcinācija pret difteriju, poliomielītu, garo klepu un stingumkrampjiem. Turklāt ir plānota vakcinācija pret masalām un gripas laikā arī papildu ekstensīva vakcinācija pret gripu.

Mūsdienu veselības aprūpes sistēma pastāvīgi cenšas apturēt vai pat izskaust visa veida epidēmijas. Šajos centienos to atbalsta veselības un higiēnas iestādes, kā arī Federālā Veselības ministrija, kuras galvenās epidēmijas aizsardzības jomas vada zinātniskos pētījumus infekcijas slimību un epidēmiju kontroles jomā, kuru mērķis ir nodrošināt mūsu iedzīvotāju visaptverošu aizsardzību no infekcijas slimībām. un tā panākumi ir atkarīgi no iedzīvotāju sapratnes un vēlmes.

Perspektīva un prognoze

Infekcijas slimībām parasti ir labvēlīga prognoze. Kaut arī inficēšanās risks ir ļoti augsts, daudziem pacientiem simptomi pakāpeniski dziedē pat neizmantojot medicīnisko aprūpi. Ja Jums ir viegla gripa vai citas bieži sastopamas slimības, dažu nedēļu laikā jums nebūs simptomu. Ārsts ne vienmēr ir nepieciešams, īpaši ar nelielām infekcijām.

Slimībai progresējot, organisms ir stipri novājināts. Izmantojot zāles, patogēni tiek pavairoti. Tiek atbalstīta arī imūnsistēma, lai baktērijas dažu dienu vai nedēļu laikā izmirtu un tiktu izvadītas no ķermeņa. Tad var gaidīt arī atveseļošanos.

Cilvēki, kuru paša ķermeņa aizsardzības sistēma jau ir novājināta, bieži piedzīvo hroniskas slimības attīstību. Infekcijas slimība vēl vairāk vājina pacienta vispārējo veselību un var izraisīt satraukumu. Pastāv pastāvīgu traucējumu iespēja. Turklāt simptomus bieži var mazināt tikai pēc vairākiem mēnešiem. Īpaši smagos gadījumos attiecīgā persona draud priekšlaicīgi nomirt.

Prognoze pasliktinās pacientiem, kuriem infekcijas slimības dēļ tiek nodarīti orgānu bojājumi. Šeit ir iespējamas disfunkcijas mūža garumā. Turklāt var būt zaudēta orgānu aktivitāte un nepieciešama transplantācija.

Pēcaprūpe

Infekcijas slimībām pēc to sadzīšanas bieži nepieciešama laba turpmāka aprūpe. Tā mērķis ir stiprināt imūnsistēmu, atjaunot skartos un, galvenais, mērķis ir novērst slimības atkārtotu uzliesmojumu. Atkarībā no slimības apgabala turpmākā aprūpe pēc infekcijas slimībām izskatās nedaudz atšķirīga, un ideālā gadījumā to apspriež ar ārstējošo ārstu.

Virspusējas infekcijas gadījumā, piemēram, brūču gadījumā, ir jāpārliecinās, ka skartajā ādas vietā nav piesārņojuma. To panāk, uzmanīgi pārklājot zonu, kā arī atstājot kreveli uz ādas, līdz tā nokrīt pati.

Iekšējo infekciju jomā, kas galvenokārt ietekmē kuņģa-zarnu trakta zonu vai elpošanas ceļus, imūnsistēmu var stiprināt ar vairākiem pasākumiem, kas ir pacienta rokās. Tas ietver veselīga uztura uzturu, pietiekami daudz ūdens dzeršanu un pietiekami daudz miega. Ir svarīgi arī nesākt sportiskas aktivitātes pārāk agri, ja attiecīgā persona vēl nespēj pietiekami labi sportot.

Zarnu darbību bieži pasliktina medikamenti, ko ievada kā daļu no infekcijas. Īpaši tas attiecas uz antibiotiku lietošanu. Diēta bez stresa palīdz ar kopšanu. Jogurta produkti bieži spēj atjaunot traucētu zarnu floru.

To var izdarīt pats

Infekcijas slimības ne vienmēr jāārstē ārstam. Bieži sastopamu infekciju var ārstēt neatkarīgi, izmantojot fizisku atpūtu un īslaicīgas izmaiņas uzturā.

Ja jums ir saaukstēšanās vai gripa, tādas klasiskās zāles kā vistas zupa un sausiņi ir tikpat labi kā zāļu tējas (piemēram, fenheļa, kumelīšu vai liepu ziedu) un vitamīniem bagāts ēdiens.Ja jums ir drudzis, piemēro gultas režīmu un siltumu. Drebu var novērst, piemēram, ar siltu apģērbu vai segu. Maiga ieelpošana (piemēram, sālsūdens vai ēteriskās eļļas) palīdz pret kakla sāpēm. Klepus un iesnas var ārstēt arī ar ēteriskajām eļļām, kas izgatavotas no mentola vai kampara, kuras uz nakti uzklāj uz krūtīm un muguras. Kakla aplauzumi vai mitri aptinumi ir laba alternatīva. Gripai līdzīgu infekciju gadījumā efektīvi ir izrādījušies dažādi dabiski līdzekļi: liepu ziedi un vītolu miza iekaisuma sāpēm un kliņģerīšu ziedi imūnsistēmas stiprināšanai.

Pēc akūtas slimības fāzes tiek piemērots sekojošais: lēnām novājinātu organismu pieradināt regulāri vingrot. Viegla vingrošana vai pastaiga svaigā gaisā stiprina asinsriti un palielina labsajūtu. Atkarībā no infekcijas veida var veikt vairākus citus pasākumus. Tomēr ģimenes ārstam vienmēr jāizlemj, ko cilvēki ar infekcijas slimību var izdarīt paši.