interese

A interese ir balstīta uz kognitīvi spēcīgu līdzdalību un emocionāli pozitīvu noteiktu aktivitāšu, priekšmetu vai cilvēku novērtējumu. Intereses mijiedarbojas ar uzmanību un tiek kontrolētas smadzenēs, galvenokārt ar priekšējo daivu un limbisko sistēmu. Apātijā vairs nav nekādas intereses par ārpasauli.

Kāda interese?

Interese kontrolē personas uzmanību. Tas atbilst izziņas bažām, kas tiek parādītas pret lietu vai cilvēku. Dalības līmenis korelē ar intereses līmeni. Neinteresētība var palielināties līdz patoloģiskai apātijai.

Psiholoģijā interese ir daudzdimensionāls konstrukts. Intereses nosaka konkrēti objekti kā zināšanu jomas vai noteiktas aktivitātes klases. Intereses pakāpi par noteiktu lietu vai citu personu savukārt nosaka attiecīgais subjektīvais vērtējums katrā konkrētajā gadījumā. Šis pozitīvais novērtējums parasti ir saistīts ar pozitīvi emocionāli pieredzētu stāvokļu intensitāti saistībā ar noteiktu personu, darbību vai noteiktu objektu.

Izglītības psiholoģijā interese ir motivācijas, emocionālās un izziņas savienojuma rezultāts starp noteiktu personu un objektu, darbību vai citu personu. Interesi par jaunu lietu iepazīšanu un atvērtību daudzām lietām var stimulēt bērnībā. Ja vecāki ļauj bērnam gūt daudz pieredzes, bērns vidēji ir vairāk ieinteresēts turpināt gūt daudzveidīgu pieredzi.

Interešu veidošanās īpaši saistīta ar cilvēka kognitīvajām spējām, kuras neirofizioloģiski galvenokārt atrodas frontālajā daivā un turklāt galvenokārt ietekmē smadzeņu zonas emocijām un emociju apstrādei.

Funkcija un uzdevums

Katrai interesei ir spēcīga emocionāla pieskaņa indivīdam. Šī emocionālā konotācija galvenokārt ir pozitīva un tādējādi saistīta ar pozitīvu pieredzi, kuras pamatā ir personīgā pieredze. Interesei ir loma arī uzmanības patvaļīgajā daļā un automātiskajos uztveres modeļos. Cilvēka uztvere ir selektīva. Tas uzsver noteiktus vides stimulus un vājina citus vai pat tos filtrē.

Svarīgākie uztveres filtri ietver personas emocionālo saikni un intereses. Pirms ienākošo stimulu apstrādes šos filtrus izmanto, lai izlemtu, kuri no tiem ir pietiekami svarīgi apstrādei. Šī iemesla dēļ, piemēram, pat vismazākā vabole nonāk cilvēku apziņā ar lielu interesi par dzīvniekiem. Cilvēki, kuriem ir mazāk izteikta interese par dzīvniekiem, redzētu šo vaboļu, bet to neapzināti neuztver uztveres automātiskās filtrēšanas funkcijas dēļ.

No neirozinātniskā viedokļa centrālās nervu sistēmas darbā galvenā loma ir interesēm un ar tām saistītajai uzmanībai. Neirofizioloģiski tas, kas nosaka ego un konkrēti cilvēka izziņas, galvenokārt atrodas frontālajā daivā. Turklāt interesei un uzmanībai ir nozīme retikulārā veidošanās smadzeņu stumbrā un talamā.

Labā puslode regulē arī vispārēju modrību. Smadzeņu kreisā puslode rada īpašas koncentrācijas aktivitātes, jo tās notiek saistībā ar noteiktu interesi. Limbiskā sistēma ir “sajūtu sistēma”, kuras mandeļu kodoliem ir izšķiroša loma emocionālajā vērtējumā, un tāpēc tie ir svarīgi arī interesēm.

Intereses rodas galvenokārt ar izpildfunkcijām, kas atbilst augstākas pakāpes garīgajiem procesiem. Tas ietver, piemēram, patvaļīgu uzmanības novirzīšanu, jo to galvenokārt kontrolē frontālajā daivā. Frontālajai daivai savukārt ir cieša saikne ar visiem citiem smadzeņu reģioniem. Tā kā personība atrodas arī šajā smadzeņu apgabalā, šeit, pamatojoties uz raksturu, var rasties noteiktas intereses. To veicina limbiskā sistēma kā emocionālais centrs un spoguļneironu sistēma kā empātijas pamatā pret citiem cilvēkiem.Tas pats attiecas uz motivējošiem neirotransmiteriem, kas aktivizē paša organisma atalgojuma sistēmu un hipokampu, kas darbojas kā ziņu detektors un tādējādi, piemēram, novērtē, kas vispār ir interesants.

Psiholoģija nošķir situatīvi jaunizveidoto interesi pēc stimula situācijas saņemšanas no faktiskās intereses, kas rodas jau esošās individuālās intereses dēļ. Personas pastāvīgās un pastāvīgās intereses var izskaidrot, izmantojot dažādus psiholoģisko interešu modeļus. Plaši pazīstams ir Holandes RIASEC modelis.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

Slimības un kaites

Intereses galvenokārt balstās uz uzmanības uzbudināmību un situāciju emocionālu iesaisti un spēju novērtēt. Tas viss notiek, pamatojoties uz uzkrāto cilvēku pieredzi. Medicīnas praksē apātija raksturo vispārēju vienaldzību, uzbudināmības trūkumu un nejutīgumu pret ārējās vides stimuliem. Apātija var būt dažādu neiroloģisku slimību rezultāts. Īpaši progresējoša demence izpaužas kā apātijas palielināšanās. Alcheimera slimībā apātija ir izplatīta ap 60 procentiem. Asinsvadu demence vairāk nekā 70 procentos gadījumu ir saistīta ar apātiju. Frontotemporālā demence izraisa smadzeņu frontālās funkcijas zaudēšanu. Šī iemesla dēļ šāda veida demence ir saistīta ar apātiju vairāk nekā 90 procentos no visiem gadījumiem.

Turklāt apātija var simptomātiski raksturot garīgās slimības. Ar depresiju pacients gandrīz vairs neizjūt apkārtējo vidi. Ja ir tāda nejutība pret ārējiem stimuliem, interešu vairs nevar būt. Tā kā viens no interešu pamatelementiem ir emocionāli pozitīvs vērtējums. Šāda savienojuma fiziski cēloņi var būt smadzeņu ievainojumi, iekaisums, deģenerācija vai ārkārtējos gadījumos audzēji limbiskajā sistēmā.

Pat tad, kad limbiskās sistēmas projekcijas ceļi vairs nav funkcionāli, interese par ārpasauli un vispārējā spēja veidot intereses samazinās. Tas pats attiecas uz smadzeņu frontālo sindromu, jo tas var rasties dažādu infekcijas slimību kontekstā. Apātiju var pavadīt apetītes zuduma, depresijas un miegainības simptomi vai rakstura un sprieduma izmaiņas.