Leišmanija ir cilvēka patogēnie vienšūņi. Parazīti izplatās pa diviem saimniekorganismiem un maina savu saimnieku starp kukaiņiem un mugurkaulniekiem. Infekcija ar leišmaniju noved pie leišmaniozes.
Kas ir leišmanijas?
Vienšūņi ir pirmatnēji dzīvnieki vai pirmreizēji dzīvnieki, kurus viņu heterotrofiskā dzīvesveida un mobilitātes dēļ var klasificēt kā dzīvnieku eikaliozes vienšūnas organismus. Pēc Grell teiktā, tie ir eikarioti, kas rodas kā vienas šūnas un var veidot koloniālas asociācijas. Leišmanija vai Leišmanija veido flagelētu vienšūņu ģints, kas kolonizē makrofāgu asinis un vairojas tur. Šajā kontekstā tiek runāts arī par hemoflagellates.
Leišmanijas ir obligāti starpšūnu parazīti, kas pārslēdz saimniekus no kukaiņu sugām, piemēram, smilšu un tauriņu odiem, un mugurkaulniekiem, piemēram, aitām, suņiem vai cilvēkiem. Parazītu ģints tika nosaukts pēc William Boog Leishman, kurš tiek uzskatīts par pirmo, kurš to aprakstījis.
Tāpat kā citi flagellates, arī Leishmania ģints organismi maina flagellum formu un stāvokli ar pašreizējo saimnieku un attīstības pakāpi. Būtībā Leišmanijas ir vidēji mazas.
Parazīti dzīvo un aug uz savu saimnieku rēķina. Tas nozīmē, ka parazītiem vienmēr ir slimības vērtība un tie rada vairāk vai mazāk smagu kaitējumu saimniekorganismam. Piemēram, leišmanijas izraisa leišmaniozes klīnisko ainu, un parasti tās uzskata par patogēnām cilvēkiem.
Parazīti tagad ir izplatījušies no Austrālijas visā pasaulē un visā pasaulē izraisa daudzas dzīvnieku slimības. Ne visi ģints celmi uzbrūk cilvēkiem. Tomēr saskaņā ar PVO datiem katru gadu visā pasaulē rodas aptuveni 1,5 miljoni jaunu gadījumu. Apmēram trešdaļa no tā ir viscerālas leišmaniozes izplatība. Pašlaik par infekcijas nesējiem tiek uzskatīti divpadsmit miljoni cilvēku.
Rašanās, izplatīšana un īpašības
Leišmanijas vairojas divos saimniekos. Pirmā reprodukcijas vieta ir smilšu mušu organisms. Kopā ar moskītu siekalām tie migrē uz iepludināto organismu pārslogotā formā. Mugurkaulnieku organismā tos fagocitizē makrofāgi vai fagocīti. Šis princips ir pazīstams arī kā pasīvā iebrukums, un tā rezultātā tiek pārveidotas leišmanijas. Ar klusu iebrukumu fagocītos organismi pārveido savu formu amastigotā vai bezdievīgā formā.
Makrofāgos parazīti vairojas, daloties. Iznīcinot saimnieka šūnu, viņi atgriežas amastigotas formā. Pārklātā formā parazīti ir ārkārtīgi mobili un tādējādi atkal spēj iebrukt jaunos makrofāgos. Tiklīdz patogēns no inficēta mugurkaulnieka asinīm tiek absorbēts ar smilšu mušu vai līdzīgu kukaiņu, cikls tiek slēgts. Kukaiņa zarnās leišmanija atkal kļūst par promastigotu organismu, kas zarnu epitēlijā kļūst par amastigotas formu un tādējādi nonāk moskītu siekalu dziedzeros. Nākamreiz, kad mugurkaulnieks nūjas, var rasties jauna infekcija.
Viens no Leišmanijas patogenitātes faktoriem ir “Trojas zirga” stratēģija. Viņi uz savas virsmas nes signālu, kas liecina par imūnsistēmas nekaitīgumu. Tādējādi atmiņas funkcija tiek apieta. Turklāt Leishmania sugas parazīti viņu labā apvērš aizsardzības reakcijas darbību. Viņi izmanto fagocitozei draudzīgus neitrofīlos granulocītus savam mērķim, iebrūkot neatklāti ilgmūžīgos makrofāgos un pavairot tajos.
Kad audos ir infekcija, skartajā vietā granulocītus piesaista ķemokīni. Kukaiņu koduma gadījumā šī zona atbilst ādai. Viņi fagocitizē iebrukušos organismus to virsmas struktūru dēļ un rada lokālu iekaisuma procesu. Aktivētās pelēkās šūnas pēc tam izdala chemokīnus, lai piesaistītu vairāk granulocītu. Fagocitizētās leišmanijas veicina turpmāku kemokīnu veidošanos fagocītu iekšpusē. Patogēni vairojas neatklāti un nekontrolēti inficētajos audos. Leišmānija arī paši ražo ķemokīnus, kas aptur interferonu ierosināta ķemokīna veidošanos inficētajos granulocītos un tādējādi novērš NK vai Th1 šūnu aktivizēšanu.
Slimības un kaites
Iepriekš aprakstītie procesi padara leišmanijas infekciju par nelabvēlīgu slimību. Leišmanijas pārdzīvo fagocitozi, jo viņu primārās saimnieka šūnas signalizē par patogēnu neesamību imūnsistēmai. Granulocītu dabiskais dzīves ilgums ir īss. Apoptoze sākas pēc apmēram desmit stundām. Granulocītos ar infekciju tiek kavēta kaspazes-3 aktivācija, tādējādi tie dzīvo līdz trim dienām ilgāk. Patogēni arī stimulē granulocītus, lai piesaistītu makrofāgus, kas attīra šūnu toksīnus un granulocītu proteolītiskos enzīmus no apkārtējiem audiem. Leišmanijas absorbē makrofāgi, izmantojot fizioloģiskos attīrīšanās procesus, un apoptotiskā materiāla absorbcija mazina makrofāgu aktivitāti.
Aizsardzības mehānismi pret intracelulāriem parazītiem tiek deaktivizēti, lai patogēns izdzīvotu. Starpšūnu granulocītos patogēniem nav tieša kontakta ar makrofāgu virsmas receptoriem un tie paliek neredzēti. Šādā veidā netiek aktivizēti imūnsistēmas fagocīti.
Viscerālajā leišmaniozē tiek ietekmēti iekšējie orgāni. Visizplatītākie patogēni ir Leishmania donovani un zīdaini. Bez terapijas aptuveni trīs procenti slimības gadījumu beidzas fatāli. Ādas leišmaniozes vai ādas leišmaniozes gadījumā iekšējie orgāni tiek saudzēti. Vissvarīgākie šīs infekcijas izraisītāji ir Leishmania tropica major, tropica minor, tropica infantum un aethiopica.
Pēc kukaiņu pārnešanas āda sarkanos. Veidojas niezoši mezgliņi, kas pakāpeniski pārvēršas par papulām un vēlāk veido čūlu līdz pieciem centimetriem. Papildus mitrām ādas infekcijām rodas arī sausas vai izkliedētas ādas infekcijas. Papildus šīm leišmaniozes formām ir arī gļotādu leišmanioze, kas papildus ādai ietekmē arī gļotādu.
