No Valdenstrēma slimība, arī ar vārdu Valdenstrēma makroglobulinēmija zināms, pieder pie leikēmijas, precīzāk - pie limfomas. Lēnām progresējoša slimība ir diezgan reti sastopama un galvenokārt skar gados vecākus pacientus; pacientus līdz 40 gadu vecumam skar tikai izņēmuma gadījumos.
Kas ir Valdenstrēma slimība?
© L.Darin - stock.adobe.com
Makroglobulinēmija Waldenström ir balto asins šūnu ļaundabīga slimība, kas nosaukta zviedru ārsta Jana Valdenstrēma vārdā. Pirmoreiz viņš aprakstīja šo slimību 1940. gados.
Pie Valdenstrēma slimība ir nekontrolēts B-limfocītu, kas pieder pie baltajām asins šūnām, leikocītiem, pieaugums. Tas rada lielu skaitu B limfocītu, bet nefunkcionējošu. B-limfocītiem ir svarīga loma imūno aizsardzībā. Viņi ir atbildīgi par antivielu, ko sauc par imūnglobulīniem, ražošanu. Traucētie Waldenström slimības B limfocīti lielos daudzumos rada vienu no šiem imūnglobulīniem, imūnglobulīnu M (IgM).
Tomēr šim IgM, ko ražo deģenerējušās šūnas, nav funkcijas. Šajā gadījumā var runāt par paraproteīnu un, ja asinīs palielinās paraproteīnu daudzums, par paraproteinēmiju. B-limfocīti, tāpat kā vairums citu asins šūnu, tiek veidoti kaulu smadzenēs. Tā kā Valdenstrēma slimībā veidojas neparasti liels skaits B limfocītu, tie iefiltrējas kaulu smadzenēs un izspiež cilmes šūnas, no kurām veidojas pārējās asins šūnas. Deģenerētie B limfocīti var arī infiltrēt citus orgānus, piemēram, liesu, limfmezglus vai aknas.
cēloņi
Valdenstrēma slimība ir reta slimība. Vācijā tas notiek apmēram reizi uz 100 000 iedzīvotāju gadā. Lielākajai daļai pacientu diagnozes noteikšanas laikā ir vecāki par 60 gadiem, un Valdenstrēma slimība reti tiek diagnosticēta pacientiem, kas jaunāki par 40 gadiem.
Tāpat kā lielākajai daļai leikēmijas, Waldenström makroglobulinēmijas cēlonis joprojām nav skaidrs. Tomēr tiek apspriesti dažādi iedarbinošie faktori. Zinātnieki pieļauj, ka dažādas ķīmiskas vielas, īpaši benzīns, var izraisīt asins veidošanās traucējumus. Tas pats attiecas uz citostatiskiem līdzekļiem. Nav reti, ja audzēju pacientiem pēc ārstēšanas ar citostatiskām zālēm attīstās leikēmija. Kaut kas līdzīgs tiek novērots ar jonizējošo starojumu. Medicīnā jonizējošo starojumu izmanto, piemēram, rentgena staros vai staru terapijā vēža ārstēšanā.
Tiek uzskatīts, ka arī vīrusiem ir nozīmīga loma leikēmijas un audzēju attīstībā. Īpaši šeit jāmin B un C hepatīta vīrusi, cilvēka papilomas vīrusi un Epšteina-Barra vīruss. Kā ģenētiskā predispozīcija un psihogēnie faktori tiek apskatīti arī kā leikēmijas izraisītāji vai cēloņi.
Simptomi, kaites un pazīmes
Valdenstrēma slimība bieži tiek atklāta un parasti tiek diagnosticēta ikdienas asins analīžu laikā. Slimības simptomus izraisa, no vienas puses, kaulu smadzeņu un orgānu infiltrācija, un, no otras puses, paraproteinēmija.
Iefiltrējoties kaulu smadzenēs, tiek nopietni ierobežota citu asins šūnu ražošana. Sarkano asins šūnu trūkums izraisa anēmiju ar tipiskiem anēmijas simptomiem, piemēram, smagu nogurumu, bālumu, drebuļiem, koncentrēšanās grūtībām, galvassāpēm vai reiboni. Trombocīti arī vairs netiek pietiekami ražoti. Trombocīti ir trombocīti un svarīga asins recēšanas sastāvdaļa.
Ja asinīs ir pārāk maz trombocītu, piemēram, Waldenström slimības gadījumā, ir palielināta tendence asiņot. Tas parādās, piemēram, biežas deguna asiņošanas gadījumos vai biežāk sasitumu gadījumā. Valdenstrēma slimības gadījumā imūnglobulīni tiek ražoti, bet tiem nav funkciju. Trūkst funkcionējošu antivielu. Rezultāts ir paaugstināta jutība pret infekcijām. Apmēram divas trešdaļas no visiem Waldenström slimības pacientiem sūdzas par polineuropatijām, t.i., tādiem maņu traucējumiem kā tirpšana, dedzināšana, adatas un adatas vai informētības trūkums ekstremitātēs.
To izraisa traucēti imūnglobulīni, kas apmetas nervos. Imūnglobulīni var izraisīt arī aknu pietūkumu, limfmezglu pietūkumu vai punktveida formas asiņošanu ādā. Arī paraproteīnu pārprodukcija sabiezina asinis, lai tās vairs nevarētu tik ātri izplūst. Cita starpā tas izpaužas kā nespecifiski simptomi, piemēram, vājums, nogurums vai apetītes zudums. Redzi vai dzirdes zudumu var izraisīt arī šis tā saucamais hiperviskozitātes sindroms.
Diagnoze un slimības gaita
Valdenstrēma slimība tiek diagnosticēta, izmantojot dažādus laboratoriskos, ģenētiskos un imunoloģiskos testus. Nenormālais un ievērojami paaugstinātais imūnglobulīns M tiek atklāts laboratorijā, izmantojot olbaltumvielu elektroforēzi. Tiek veikta kaulu smadzeņu aspirācija, un kaulu smadzeņu aspirāts parāda spēcīgu B-limfocītu palielināšanos. Šiem limfocītiem ir arī īpaša ģenētiska mutācija. Lai noteiktu infiltrācijas pakāpi organismā, tiek izmantotas tādas attēlveidošanas metodes kā datortomogrāfija vai magnētiskās rezonanses tomogrāfija.
Slimība lēnām progresē bez ārstēšanas. Ārstēšanas laikā vidējais izdzīvošanas laiks ir 7,7 gadi, kas nozīmē, ka puse no visiem pacientiem šajā laikā ir miruši pēc diagnozes noteikšanas.
Komplikācijas
Vairumā gadījumu Valdenstrēma slimība tiek diagnosticēta tikai izlases veidā, tāpēc agrīna ārstēšana parasti nav iespējama. Skartās personas cieš no izteiktas anēmijas un līdz ar to arī no noguruma un bāluma. Sūdzības ievērojami samazina arī cietušās personas izturību, un rodas nogurums.
Pacienti cieš arī no koncentrēšanās traucējumiem un smaga reiboņa. Attīstās galvassāpes, un šīs sūdzības jo īpaši var ietekmēt bērnu attīstību. Valdenstrēma slimība ievērojami samazina pacienta dzīves kvalitāti. Nav neparasti, ka skartie cieš no deguna asiņošanas un paralīzes vai citiem maņu traucējumiem.
Var rasties arī asiņošana no ādas vai apetītes zudums, un tas turpina ierobežot attiecīgās personas ikdienas dzīvi. Diemžēl nav iespējama Valdenstrēma slimības cēloņsakarības terapija. Tomēr simptomus var samērā labi ierobežot ar medikamentu palīdzību. Nav komplikāciju, un slimība vienmēr progresē pozitīvi. Veiksmīgs dzīves ilgums parasti netiek samazināts vai ierobežots ar veiksmīgu ārstēšanu.
Kad jāiet pie ārsta?
Ja slimības sajūta saglabājas vai pastiprinās, jākonsultējas ar ārstu. Ja ir izkliedēts savārgums, iekšējs nemiers vai labklājības zudums, ieteicams apmeklēt ārstu. Tā kā slimība parasti tiek atklāta tikai nejauši, īpaša uzmanība jāpievērš fiziskām izmaiņām un traucējumiem ikdienas dzīvē. Valdenstrēma slimības riska grupā ietilpst sievietes, kas vecākas par 40 gadiem. Jo īpaši, ja rodas pārkāpumi vai izmaiņas, jums jākonsultējas ar ārstu. Ja rodas bezmiegs, galvassāpes vai garīgās vai fiziskās veiktspējas pazemināšanās, tas rada bažas.
Koncentrēšanās un uzmanības traucējumu, reiboņa vai vemšanas gadījumā simptomi jānoskaidro. Zilumu vai citu ādas izmaiņu veidošanās, pēkšņa tendence asiņot, kā arī neregulāri menstruālie cikli jāapspriež ar ārstu. Nogurums, nespēks un ātrs nogurums norāda uz veselības traucējumiem, un tie jāpārbauda.
Ja palielinās tendence uz infekcijām, ja uz ādas ir maņu traucējumi, nejutīgums vai tirpšanas sajūta uz ķermeņa, nepieciešams ārsts. Bažas rada bāla parādīšanās, asins plūsmas problēmas vai izmaiņas sirds ritmā. Ja simptomi saglabājas vairākas nedēļas, jākonsultējas ar ārstu.
Terapija un ārstēšana
Terapija tiek piešķirta tikai tad, ja slimība izraisa simptomus. Valdenstrēma slimības terapijas mērķis nav slimības izārstēšana, bet simptomu novēršana vai atvieglošana. Šeit runā par paliatīvās terapijas pieeju. Tiek izmantota citostatiku un kortizonu kombinācija.
Ja asinīs ir daudz IgM un tādējādi pasliktina asiņu plūsmas īpašības, var veikt arī plazmaferēzi. Asins plazma un tādējādi tajā esošie paraproteīni tiek apmainīti ar plazmasferēzes ierīci.
Perspektīva un prognoze
Ja to neārstē, Valdenstrēma slimība lēnām progresē. Tā kā organismā ir pārāk maz funkcionālo leikocītu, rodas antivielu deficīta sindroms, kas ir saistīts ar vāju imūnsistēmu un paaugstinātu infekcijas risku. Izmantojot moderno terapiju, vidējais izdzīvošanas laiks ir 7 līdz 8 gadi pēc sākotnējās diagnozes noteikšanas. Tomēr daži no skartajiem joprojām dzīvo vairāk nekā 20 gadus ar augstu dzīves kvalitāti.
Individuālā prognoze ir atkarīga no dažādiem faktoriem. Prognoze ir atkarīga no tā, kurai riska grupai pieder slims cilvēks. Pacientiem ar paaugstinātu risku 5 gadu izdzīvošanas rādītājs ir vidēji 36 procenti, zema riska pacientiem - 87 procenti. Saskaņā ar Valdenstrēma makroglobulinēmijas Starptautiskās vērtēšanas sistēmas (ISSWM) prognozes indeksu parametriem, kas negatīvi ietekmē prognozi, ir vecums virs 65 gadiem, pazemināta hemoglobīna vērtība (zem 11,5 g / dl), stipri pazemināts trombocītu skaits ( zem 100 000 / µl), paaugstināta monoklonālo olbaltumvielu koncentrācija (virs 70 g / l) un paaugstināts beta-2-mikroglobulīna līmenis asinīs (virs 3 mg / l).
Daudzos no tiem, kurus skārusi pirms 65 gadu vecuma, terapija ilgstoši var atjaunoties. Visbeidzot, terapija tiek nepārtraukti paplašināta un uzlabota ar jaunām zālēm (ieskaitot tirozīnkināzes inhibitorus, rituksimabu). Tāpēc eksperti pieņem, ka prognoze nākotnē ievērojami uzlabosies.
Novērst
Tā kā Valdenstrēma slimības cēloņi joprojām nav pietiekami noskaidroti, nav profilaktisku pasākumu pret šo slimību. Lai samazinātu saslimšanas risku, jāizvairās no saskares ar ķīmiskiem piesārņotājiem, piemēram, benzolu. Jums vajadzētu arī izvairīties no nevajadzīgas starojuma iedarbības, piemēram, veicot pastiprinātus rentgena izmeklējumus.
Pēcaprūpe
Vairumā gadījumu Waldenström slimības pārraudzības pasākumi ir samērā ierobežoti vai pat skartajai personai nav pieejami. Tāpēc ideālā gadījumā pie pirmajiem slimības simptomiem un pazīmēm jākonsultējas ar ārstu, lai vairs nebūtu sūdzību vai komplikāciju. Pašdziedināšanās nevar notikt.
Tā kā tā ir ģenētiska slimība, ja attiecīgā persona vēlas iegūt bērnu, viņiem jāveic ģenētiskais tests, lai novērstu Valdenstrēma slimības atkārtošanos. Cietēji parasti ir atkarīgi no ilgstošas ārstēšanas, kaut arī pilnīgu dziedināšanu nevar sasniegt.
Tāpēc pacienti ikdienas dzīvē ir atkarīgi arī no savas ģimenes, draugu un paziņu atbalsta un palīdzības. Tas var arī novērst psiholoģiskas sūdzības vai depresiju. Nereti ar Valdenstrēma slimību kontakti ar citiem šīs slimības pacientiem var būt arī ļoti noderīgi. Tas bieži noved pie informācijas apmaiņas, kas attiecīgajai personai var atvieglot ikdienas dzīvi. Slimība var ierobežot skartās personas dzīves ilgumu.
To var izdarīt pats
Valdenstrēma slimība ir ļoti reta slimība, kas vispirms jānoskaidro un jāārstē ārstam. Jūs pats varat rīkoties pret kaulu smadzeņu infiltrācijas sekām. Arī skartajiem jāveic pasākumi, lai samazinātu ar slimību saistīto emocionālo stresu.
Papildus medicīniskajai fizioterapijai var veikt arī fizioterapiju vai jogu. Fiziskie vingrinājumi palīdz stiprināt muskuļu un skeleta sistēmu un mazina sāpes. Tomēr papildus tam ir svarīga arī pietiekama atpūta un relaksācija. Tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt, ka simptomi nepasliktinās. Ja galvenos simptomus papildina hiperviskozitātes sindroms, nepieciešama zāļu ārstēšana. Pacients to var atbalstīt, sūdzības dienasgrāmatā pamanot blakusparādības un mijiedarbību un paziņojot rezultātus ārstam.
Visbeidzot, ar Valdenstrēma slimību vienmēr jāmeklē terapeitiskā palīdzība. Piemēram, pacienti var apmeklēt pašpalīdzības grupu un aprunāties ar citiem skartajiem cilvēkiem. Slimi cilvēki arī var atrast atbalstu un informāciju interneta forumos vai attiecīgo slimību speciālistu centros. Visi pasākumi jāveic, konsultējoties ar atbildīgo ortopēdisko ķirurgu vai internistu.
.jpg)
.jpg)
.jpg)
