Osmometrs

Osmometrija ir medicīniska un farmaceitiska procedūra, kas nosaka vielas osmotisko vērtību vai spiedienu. Piemēram, to var izmantot, lai izmērītu plazmas osmolalitāti. Lai varētu tos veikt, a Osmometrs vajadzīgs.

Kas ir osmometrs?

Osmometrija ir ilga vēsture, kas saistīta ne tikai ar medicīnu, jo process tiek izmantots arī daudzās citās lietojuma jomās. Tiek teikts, ka 1828. gadā botāniķis Henri Dutrochet ir dokumentējis pirmo osmometru. Statiskās un dinamiskās, tiešās un netiešās mērīšanas metodes šodien padara pieejamu virkni dažādu metožu.

Osmometrs mēra vielas osmotisko vērtību vai osmotisko spiedienu. Bioloģijā osmoze apraksta ūdens vai citu šķidrumu difūziju caur puscaurlaidīgu membrānu.

Cilvēka ķermenī osmotiskajiem procesiem ir liela nozīme daudzos procesos mikro un makro līmenī. Osmotiskā līdzsvara traucējumi var, piemēram, izraisīt ūdens aizturi audos (tūska) vai pasliktināt molekulu apmaiņu starp šūnām un to vidi.

Osmometrija ir mērīšanas metode, ko izmanto arī medicīnā. Tas to izmanto, piemēram, lai noteiktu plazmas osmolalitāti, kas ir asins plazmas īpašums un attiecas uz daļiņu skaitu, kurām ir osmotisks efekts.

Osmometrija neizmēra osmolalitāti kā absolūtu vērtību, bet drīzāk sniedz salīdzinājumu starp testēšanai pieejamo paraugu un standartvielu, piemēram, tīru ūdeni (H2O). Abām vielām jābūt vienādai temperatūrai, pretējā gadījumā mērījumu rezultāti var radīt neprecizitātes un var nebūt noderīgi. Kad šis iespējamais kļūdas avots ir novērsts, vienīgais nozīmīgais faktors, kas ietekmē osmolitāti, ir osmotiski aktīvo vielu koncentrācija paraugā.

Formas, veidi un veidi

Lai iegūtu meklētos mērījumu rezultātus, osmometrijā var izmantot dažādas metodes. Lai noteiktu osmolalitāti, osmometri izmanto atsauces vērtību, ar kuru viņi salīdzina noteiktu parauga mērījumu rezultātu. Dažādas vielas var kalpot kā atsauce; tomēr osmometri bieži izmanto tīru ūdeni, kas nesatur nekādas papildu vielas. Tas nozīmē, ka tā sasalšanas temperatūra ir 0 ° C, un tas ļauj izdarīt secinājumus par salīdzināšanas paraugu.

Daudzos gadījumos medicīnā un farmācijā tiek izmantoti osmometri, kas osmolalitāti nosaka, izmantojot sasalšanas punkta osmometrijas metodi. Šī ir īpaša procedūra, ar kuru parauga sasalšanas temperatūra tiek salīdzināta ar ūdens. Šķīdumu sasalšanas temperatūra mainās atkarībā no vielām, kas tajās izšķīdušas. Sālsūdens šķīdumi vai asins paraugi ar augstu sāls saturu sasalst tikai ievērojami zemākā temperatūrā nekā tīrs ūdens.

Struktūra un funkcionalitāte

No ārpuses tipiski osmometri ir vienkāršas kastes, kurām ir mērīšanas punkts parauga ievietošanai. Medicīnas jomā šāds paraugs parasti ir asins paraugs, piemēram, lai aprēķinātu asins plazmas osmolalitāti. Mērīšana prasa tikai nelielu laiku un tādējādi ļauj veikt ekonomiski pamatotu procedūru.

Atkarībā no osmometra tehniskā projekta var testēt vielas ar dažādiem fizikāliem stāvokļiem (cietiem, šķidriem vai gāzveida). Dažus osmometrus var savienot ar datoru, izmantojot USB spraudni vai citu savienojumu, tādējādi ļaujot datus ātri novērtēt un mērījumu rezultātus aplūkot gandrīz nekavējoties. Daudzās ierīcēs ir iespējami arī sērijveida mērījumi un neliela daudzuma testējamā materiāla (piemēram, asins paraugu) mērījumi.

Medicīniskie un veselības ieguvumi

Osmometrija var būt noderīga praktiski pielietotajā medicīnā, kā arī medicīniskajos pētījumos un sniedz svarīgu informāciju par osmotiskajiem procesiem cilvēka ķermenī. Piemēram, to var izmantot, lai diagnosticētu plazmas osmolalitāti. Plazmas osmolalitāte ir asins plazmas raksturīga iezīme. Šis īpašums apraksta, cik daļiņām asins plazmā ir osmotisks efekts.

Ārsti var aprēķināt plazmas osmolalitāti, izmantojot formulu, kas parasti ir aptuvena aplēse. Lai to izdarītu, koeficientu 1,86 reizina ar izmērīto nātrija vērtību, pēc kura vienādojums pievieno urīnvielas un glikozes vērtības. Visbeidzot, tiek pievienots summand 9. Šī formula nodrošina aptuvenu osmolalitātes tendenci.

Tomēr, tieši mērot šo asiņu īpašību, var iegūt precīzākus rezultātus. Piemēram, formula neņem vērā iespējamās osmotiskās vielas, kas var atrasties asinīs. Šis un citi ietekmējošie faktori rada tā saucamo osmotisko plaisu, kas apraksta starpību starp aprēķināto (t.i. drīzāk aplēsto) un faktiski izmērīto osmolaritātes vērtību. Veseliem cilvēkiem šī osmotiskā plaisa ir mazāka par 10.

Osmolalitāte 275–320 mosmolu uz kg ķermeņa svara tiek uzskatīta par normālu. Ja izmērītā vērtība ievērojami pārsniedz šo normālo vērtību, tas var norādīt uz slimību. Dažām slimībām ir raksturīgs simptomu modelis, ko ārsti var izmantot, lai tos identificētu. Pareiza diagnoze ir veiksmīgas iespējamās ārstēšanas priekšnoteikums.