Plkst Fosfāti ir virkne ķīmisku savienojumu, kas satur fosforu. Piemēram, tie ir ietverti adenozīna trifosfātā (ATP) - primārajā enerģijas avotā organismā. Ir iespējama paaugstināta fosfāta koncentrācija asinīs. a. kas saistīti ar nieru darbības traucējumiem.
Kas ir fosfāti?
No ortofosforskābes veidojas fosfāti. Kā ortofosforskābes sāļi tie sastāv gan no pozitīvi, gan negatīvi lādētiem joniem (katjoniem un anjoniem). Turpretī ortofosforskābes esteri rodas ķīmiskā reakcijā starp skābi un spirtu.
Ūdens šajā procesā sadalās. Gan ortofosforskābes sāļi, gan esteri organismā notiek tikai oksidētā veidā. Savienojumi tikai nedaudz šķīst ūdenī. Fosfātus var iedalīt trīs grupās. Primārajiem vai dihidrogēnfosfātiem ir divi ūdeņraža atomi. Turpretī sekundārajos fosfātos vai hidrogēnfosfātos ir tikai viens ūdeņraža atoms uz fosfātu savienojumu. Terciārie fosfāti pilnībā pārvalda bez ūdeņraža atoma.
Tomēr šie trīs varianti nav vienīgie iespējamie apakšnodalījumi. Turklāt fosfāti var būt kā kondensāti. Tie rodas, sadalot ūdeni. Bioķīmiskās reakcijas beigās veidojas difosforskābe, kas nosaukta par labu abām fosfora daļiņām.
Funkcija, efekts un uzdevumi
Fosfāti ir vitāli svarīgi cilvēka ķermenim, bet arī visas pārējās dzīvās lietas ir atkarīgas no ķīmiskā savienojuma. Kā fosforskābes esteris tas veido daļu no nukleīnskābēm. Dezoksiribonukleīnskābe jeb īsāk sakot - DNS sastāv no nukleīnskābēm; tas glabā visu iedzimto informāciju un kontrolē šūnu metabolismu.
Cilvēka DNS sastāv no četrām nukleīnskābēm adenīna, timīna, guanīna un citozīna, tādējādi adenīns un timīns, kā arī guanīns un citozīns var veidot tā dēvēto bāzes pāri. Dažādu nukleīnskābju gara ķēde veido specifisku kodu, kuru šūnas pārveido olbaltumvielu ķēdēs un tādējādi nolasa. Šīs olbaltumvielu ķēdes var pārstāvēt kurjerus vai mikroskopisko šūnu struktūru veidojošos elementus. Turklāt fosfātiem ir galvenā loma enerģijas metabolismā.
Kā adenozīna trifosfāts (ATP) tie veido primāro enerģijas avotu organismā. ATP sastāv no trim fosfātiem, cukura molekulas (ribozes) un adenīna atlikuma. Fosfāta sadalīšana atbrīvo ķīmiski saistītu enerģiju. Paliek savienojums, kas sastāv no diviem fosfātiem: adenozīndifosfāta. Šūnas izdalīto enerģiju izmanto gandrīz visos procesos. Muskuļi ir atkarīgi arī no ATP. Tās šķiedras sastāv no smalkiem pavedieniem, kas saraujas savā starpā, tādējādi saīsinot muskuli.
ATP šajā procesā ir mīkstinoša iedarbība: tas atslābina smalkās šķiedras viena no otras un tādējādi ļauj tām atkal kustēties. Rigor mortis ir ATP trūkuma rezultāts.
Izglītība, sastopamība, īpašības un optimālās vērtības
Optimālā fosfāta koncentrācija asinīs ir 0,84–1,45 mmol / l. Šis apgabals atspoguļo vispārējo atskaites ietvaru.Šīs salīdzināšanas vērtības var nebūt piemērojamas: Atkarībā no izmantotā testa pārbaudes laboratorija var izsniegt citas atsauces vērtības, kuras pēc tam ir derīgas. Vidēji cilvēks patērē apmēram 1000–1200 mg fosfāta.
Tomēr gremošanas sistēma neuzsūc visu daudzumu, bet tikai ap 800 mg. Starpšūnu telpā tiek glabāta lielākā daļa fosfātu, kas nāk no pārtikas. Bioloģija kā starpšūnu telpa apvieno visas telpas šūnās. Tomēr šūnas nemetabolizē fosfātus tieši, bet sākotnēji tos tikai absorbē. Starpšūnu telpa satur 70% fosfātu. Vēl 29% ir kaulā. Fosfāti tiek glabāti tā sauktajā mineralizācijas frontē, kur tie ir pieejami ķermenim turpmākai lietošanai un tādējādi nekļūst par pastāvīgu kaula daļu.
Atlikušie 1% fosfātu cirkulē asinīs. Medicīna rezumē fosfātu krājumus intracelulārā telpā, kaulos un asinīs kā fosfātu krājumu. Fosfātu fonds ir fosfātu kopums organismā, kas ir apmaināmi. Kauli var arī pastāvīgi saistīt kalcija fosfātu; viņi to atkal atsakās tikai nopietnu trūkumu gadījumā, kas var izraisīt osteoporozi (kaulu zudumu).
Slimības un traucējumi
Neparasti augsts fosfātu līmenis klīniski izpaužas kā hiperfosfatemija. Asins analīze var apstiprināt atradumus. Hiperfosfatemijai var būt dažādi cēloņi. Papildus neparasti lielam fosfātu daudzumam, ko uzņem pārtikā, iespējama nieru mazspēja, nieru darbības traucējumi un audu iznīcināšana.
Nierēm ir liela loma fosfāta daudzuma regulēšanā organismā. Viņi no asinīm filtrē urīnvielas, kas satur arī fosfātus, un izvada tās ar urīnu. Tādā veidā jūs varat regulēt devu līdz 4000 mg / dienā. Lielāks daudzums var izraisīt hiperfosfatēmiju. Akūtas hiperfosfatēmijas gadījumā fosfātu līmenis strauji paaugstinās.Šajā gadījumā slimība izpaužas tādos simptomos kā caureja, slikta dūša, vemšana, apetītes zudums, muskuļu krampji, sirds aritmijas, krampji un asinsrites sabrukums. Pastāv arī pēkšņas sirds nāves risks.
Var attīstīties sekundāra hipokalciēmija, kurā kalcija līmenis asinīs nokrītas zem 2,2 mmol / l. Iespējamie simptomi ir parestēzija un ķepas rokās. Hipokalciēmijas pamatā ir fakts, ka akūtas hiperfosfatēmijas laikā audos izgulsnējas kalcijs, un tāpēc tas asinīs vairs nav saistīts.
Hroniska hiperfosfatemija var rasties nieru mazspējas dēļ. Šajā gadījumā orgāni vairs nespēj regulēt fosfāta daudzumu asinīs. Bieži vien bez hroniskas hiperfosfatēmijas rodas arī citas nieru mazspējas sekas. Tas palielina sirdslēkmes, insultu un aizsprostotu asinsvadu risku. Ārstēšanas iespēja ir dialīze.
.jpg)
