Zāles Roksitromicīns pieder pie makrolīdu grupas antibiotikām. To lieto dažādu baktēriju infekciju ārstēšanai.
Kas ir roksitromicīns?
Roksitromicīns tiek izmantots kā antibiotika baktēriju infekciju apkarošanai. Tās galvenokārt ietver augšējo elpceļu slimības. Roksitromicīns pieder pie glikozīdu grupas un ir makrolīds.Makrolīdu grupas antibiotikas pēc iedarbības ir līdzīgas penicilīnam un tiek uzskatītas par labi panesamām. Šī iemesla dēļ tie ir lieliska alternatīva alerģijas pret penicilīnu gadījumā. Makrolīdus bieži izmanto arī pediatrijā.
Roksitromicīna attīstību 80. gados veica vācu farmācijas uzņēmums Hoechst AG. Tika uzskatīts, ka aktīvā viela turpina attīstīt makrolīdu grupas antibiotiku eritromicīnu. Ķīmisko izmaiņu dēļ roksitromicīns uzrāda mazāku mijiedarbību un darbojas pret baktērijām plašāk nekā citas antibiotikas. Makrolīds tirgū nonāca 1987. gadā. Pēc patenta aizsardzības termiņa beigām tika izlaisti dažādi patentbrīvie medikamenti.
Roksitromicīnu var iegādāties aptiekās, taču tam nepieciešama recepte.
Farmakoloģiskā iedarbība uz ķermeni un orgāniem
Tāpat kā cilvēku un dzīvnieku šūnas, arī baktēriju šūnas ir apveltītas ar ģenētisko materiālu. Šī DNS darbojas kā olbaltumvielu projekts, kas šūnā veic daudzas svarīgas aktivitātes. Roksitromicīnam piemīt īpašība, ka tas inhibē ribosomas. Tie ir šūnu kompleksi, kuros DNS tiek pārveidots olbaltumvielās. Šis process aptur baktēriju augšanu un pavairošanu.
Starp baktēriju ribosomām un cilvēkiem ir lielas atšķirības. Tam ir priekšrocība, ka roksitromicīns var precīzi izslēgt baktērijas. Turklāt makrolīdu antibiotikai ir salīdzinoši maz blakusparādību.
Ja pacients ir lietojis roksitromicīnu, divas trešdaļas aktīvās sastāvdaļas caur zarnām nonāk asinīs. Pēc divām stundām organismā notiek maksimālais antibiotiku līmenis. Āda, plaušas un urīnceļi ir īpaši jutīgi pret roksitromicīnu. Turklāt zāles var uzkrāties imūnās šūnās. Tie nonāk baktēriju infekcijas vietā caur asinsriti.
Lietošana medicīnā un lietošana ārstēšanai un profilaksei
Roksitromicīnu ievada pret dažādām baktēriju infekcijām, kā arī pret slimībām, par kurām ir atbildīgi streptokoki. Tās galvenokārt ir elpošanas ceļu vai ausu, deguna un rīkles reģiona slimības, piemēram, tonsilīts, rīkles iekaisums, saaukstēšanās, kas saistīta ar flegmu, garo klepu, akūtu vai hronisku bronhītu un pneimoniju.
Roksitromicīnu var ievadīt arī urīnpūšļa vai maksts iekaisuma ārstēšanai, ja tos izraisa tādi baktēriju veidi kā mikoplazma vai hlamīdijas. Makrolīdu grupas antibiotika ir piemērota arī mīksto audu iekaisuma vai ādas infekciju ārstēšanai. Tie ietver a. Iekaisis roze, impetigo contagiosa, folikulu iekaisums vai strutas izsitumi.
Roksitromicīns tiek ņemts tablešu formā. Devas un ārstēšanas ilgums ir atkarīgs no slimības veida un apjoma. Svarīga loma ir arī dīgļa jutīgumam. Parastā deva ir 150 miligrami roksitromicīna divas reizes dienā. Pacients to lieto ik pēc 12 stundām pirms ēšanas, tā ka kopējā dienas deva ir 300 miligrami. Mazāks daudzums tiek piešķirts bērniem, kas sver mazāk par 40 kilogramiem, un pacientiem ar aknu darbības traucējumiem.
Roksitromicīna uzņemšana ir ierobežota un parasti ilgst 5 līdz 14 dienas. Ārstēšana pilnībā jāpabeidz. Tas attiecas arī uz simptomu mazināšanos, pretējā gadījumā slimība draud atkārtoties.
Riski un blakusparādības
Nevēlamas roksitromicīna lietošanas blakusparādības rodas 1 līdz 10 no 100 pacientiem. Tie ietver galvassāpes, reiboni, nelabumu, nelabumu, vemšanu, caureju, sāpes kuņģī, kā arī ādas pietūkumu un apsārtumu. Vienam no 100 cilvēkiem ir arī niezoši izsitumi, paaugstinātas jutības reakcijas vai balto asins šūnu (balto asins šūnu) skaita palielināšanās.
Tā kā roksitromicīns nogalina arī baktērijas ar pozitīvu efektu, reizēm pastāv risks, ka tiks veikta superinfekcija ar raugiem. Tas notiek galvenokārt uz mutes vai maksts gļotādas. Iznīcinot baktērijas, sēnītei ir vieglāk izplatīties.
Citas retas blakusparādības ir locītavu, mēles vai balsenes pietūkums, drudzis, nātrene, vājums, elpošanas problēmas, troksnis ausīs, žults ceļu aizsprostojums, dzelte, smakas traucējumi, garšas traucējumi, aizkuņģa dziedzera iekaisums, krampji vai Stīvensa-Džonsona sindroms apvidū. Iespējams. Sliktākajā gadījumā pastāv dzīvībai bīstama anafilaktiska šoka risks.
Roksitromicīnu nedrīkst lietot vispār, ja pacientam ir paaugstināta jutība pret aktīvo sastāvdaļu vai citām makrolīdu grupas antibiotikām. Produkts nav piemērots arī bērniem, kuru svars ir mazāks par 40 kilogramiem.
Turklāt jāraugās, lai roksitromicīns netiktu lietots kopā ar dihidroergotamīnu vai ergotamīnu. Tas rada nopietnu asinsvadu sašaurināšanās risku. Turklāt makrolīda vienlaicīga lietošana ar astemizolu, pimozīdu, terfenadīnu un cisaprīdu apdraud dzīvībai bīstamas sirds aritmijas.
Roksitromicīns tiek uzskatīts arī par nepiemērotu cilvēkiem ar zemu magnija vai kālija līmeni asinīs. Viņiem draud arī sirds aritmijas.
Aknu darbības traucējumu gadījumā ir rūpīgi jāizvērtē roksitromicīna ieguvumi un ieguvumi. Tas pats attiecas uz makrolīda lietošanu grūtniecības un zīdīšanas laikā. Šajos posmos nevarēja pierādīt aģenta nekaitīgumu. Arī roksitromicīns var izdalīties mātes pienā, tādējādi antibiotika tiek nodota mazulim.
