Soļu frekvence ir svarīgs parametrs optimālai gaitai. Izmaiņas var ietekmēt veiktspēju un ekonomiku.
Kāds ir ritms?
Soļu frekvence ir soļu skaita mērīšana vienā laika vienībā, ejot vai skrienot. Parasti tas tiek parādīts minūtēs. Tas ir atkarīgs no individuālajām prasībām un ieradumiem, bet arī no skriešanas vai pastaigas tempiem. Kopā ar soļa garumu frekvence nosaka attālumu, kas tiek veikts noteiktā laikā. Attiecīgi šo lielumu var mainīt, mainot vienu vai abus parametrus.
Lielāki soļi ar tādu pašu frekvenci palielina attālumu vienā laikā, mazāki soļi to attiecīgi samazina. Lielāka soļa frekvence ar tādu pašu soļa garumu arī palielina skriešanas vai pastaigas attālumu, mazāka - līdz samazināšanai.
Pakāpiena platums ir atkarīgs ne tikai no staigāšanas ieraduma, bet arī no kājas garuma, tāpēc garākiem cilvēkiem tas parasti tiek pagarināts. Nelielas sviras koeficienta svārstības, kas nozīmē ķermeņa augšdaļas un kājas garuma zvaigznāju, var mainīt šo apgalvojumu. Cilvēki ar salīdzinoši garām kājām biežāk veic lielākus soļus. Tomēr atšķirības ir nelielas.
Funkcija un uzdevums
Soļu biežums, soļošanas temps un soļošanas attālums ir parametri, ko izmanto novērtēšanas procedūrās, kuru mērķis ir izmērīt traucējumus guvušu cilvēku mobilitāti. Tos izmanto, piemēram, terapijas sākumā, lai iegūtu sākuma vērtību, kuru var salīdzināt ar mērījumiem, ko atkārtoti veic pēc noteikta ārstēšanas perioda. No šīm zināšanām var iegūt, vai terapija ir veiksmīga.
Lēmums par to, vai un kā to turpināt, var būt atkarīgs arī no rezultātiem. Šim nolūkam mērīšanas kritērija pakāpes frekvencei būtu jānosaka attālums, kuru testa personai vajadzētu nokārtot ar savu maksimālo staigāšanas biežumu. Pēc tam atkārtota pārbaude pārbauda, vai ir iespējams viens un tas pats maršruts ar lielāku frekvenci.
Soļu frekvence ir svarīgs kritērijs, kad runa ir par optimizētu skriešanu izturības diapazonā, zināmā veidā tas attiecas arī uz sportisko nūjošanu. Daudziem atpūtas sportistiem ir nepareizas idejas par to, kā viņi var optimāli uzlabot savu skriešanas sniegumu. Viņi palielina soļa garumu, jo domā, ka, ja frekvence paliek nemainīga, viņi var palielināt skriešanas attālumu uz laika vienību. Tomēr tā ir kļūda, un tai ir 2 galvenie iemesli. Lielākiem pakāpieniem ir nepieciešams lielāks spēks atspiešanai un braukšanai uz priekšu, kas sākumā vēl nav, it īpaši ar mazāk apmācītiem cilvēkiem. Tā rezultātā ķermeņa smaguma centrs netiek pareizi paātrināts un paliek tālu atpakaļ. Kustība uz priekšu tiek palēnināta un prasa vairāk pūļu.
Šo faktu pasliktina fakts, ka ķermeņa smaguma centrs paliek tālu aiz vietas, kur pēda pieskaras lejup. Kustība ir ievērojami palēnināta, un, lai nodrošinātu virzību uz priekšu, ir nepieciešams vairāk spēka un enerģijas.
Ekonomiskāku un ātrāku skriešanu ir vieglāk un efektīvāk sasniegt, attiecīgi palielinot soļu frekvenci. Apvienojumā ar pareizo kontakta veidu, sēžot, un ķermeņa augšdaļas nelielu noliekšanu uz priekšu, ir milzīgas priekšrocības ekonomikai un stress muskuļu un skeleta sistēmas struktūrām. Kustība parasti ir apaļāka ar nelielu vertikālu kustību, un pēdas saskares laiks ir īsāks. Tas rada mazāku ietekmi un mazāk stresa uz saitēm, meniskiem, kauliem un locītavām. Kustības nodrošināšanai nepieciešamais enerģijas daudzums ir daudz mazāks.
Ir frekvences vērtības, kuras sportisti var izmantot kā vadlīnijas. Soļu biežums 160–170 soļi minūtē ir optimāls atpūtas sportam, labākie sportisti darbojas ap 180.
Jūs varat atrast savus medikamentus šeit
Balance Zāles līdzsvara traucējumiem un reiboņiemSlimības un kaites
Soļu frekvence un soļa garums ir saistīti ar neskartām funkcionālām spējām. Tās ir atkarīgas, no vienas puses, ar apmācības līmeni, bet, no otras puses, arī no tā, vai ir kādi traucējumi, kas kavē vai kavē izpildi. Ar vecumu sniegums samazinās, kas ietekmē arī soļu biežumu, staigāšanas ātrumu un tempu. Tomēr pastāv individuālas atšķirības, kas ir atkarīgas no individuālajām prasmēm un apmācības līmeņa.
Vispārējs muskuļu vājums, kas rodas smagu slimību laikā vai pēc tām ar nekustīguma fāzēm, ļauj veikt tikai lēnus un īsus soļus. Ar terapeitisko palīdzību pakāpeniski atkal jāsasniedz normālās vērtības.
Slimības, kas būtiski ietekmē pārvietošanos, ir visas traumas, kas ietekmē muskuļus, cīpslas, saites un locītavas vai citas iesaistītās muskuļu un skeleta sistēmas struktūras, īpaši, ja tās pavada sāpes. Izvilktie muskuļi, saplēstie muskuļi, meniska ievainojumi vai artroze vienādi ietekmē soļa garumu un soļa biežumu. Skriešana šādos apstākļos parasti nav iespējama.
Slimību vai īslaicīgas kustības sekas var būt ierobežota gūžas vai ceļa locītavas mobilitāte. Samazinātā kustības amplitūda vairs nepieļauj normālu soļa garumu. Viena no sekām var būt gājiena attāluma samazināšana vienā laika vienībā, ja biežumu nevar palielināt.
Pat sportistiem, kuri vēlas sasniegt optimālu skriešanas sniegumu, pietiekama mobilitāte ir pamatprasība, lai spētu pilnībā izsmelt savu fizioloģisko potenciālu. Tāpēc regulāriem dinamiskiem posmiem jābūt treniņu plāna sastāvdaļai.
Neiroloģiskas slimības var izraisīt masīvu pakāpju frekvences pasliktināšanos. Cilvēkus, kuri cieš no Parkinsona, bieži var atpazīt pēc viņu mazajiem soļiem. Tātad jūs ejat ar salīdzinoši augstu frekvenci, bet ar nelielu soļa garumu, lai attāluma palielinājums būtu ļoti mazs. Viņi dažreiz parāda arī fāzes, kurās kustības process burtiski aizmieg. Īsie soļi kļūst lēnāki un lēnāki, līdz staigāšana ir pilnībā apstājusies.
Visu veidu kāju paralīze negatīvi ietekmē soļa garumu un kustību ātrumu. Bieži rodas gaita modeļi, kuriem raksturīga nenoteiktība un nekoordinēti procesi. Augstas pakāpes frekvences vairs nav iespējamas. Pastaigas temps un attālums ir ierobežoti.
.jpg)
.jpg)
