Pašapziņa

Saskaņā Pašapziņa Psiholoģija saprot sevis novērtējumu salīdzinājumā ar citiem cilvēkiem. Ķermeņa shēmas neiropsiholoģiskais modelis tiek uzskatīts par pašvērtības stiprinājuma punktu. Narcissisti cieš no patoloģiskas pašnovērtējuma.

Kāda ir pašcieņa?

Ikviens sniedz sev noteiktu novērtējumu. Šis vērtējums izriet no savas pozitīvās vai negatīvās pieredzes, kā arī no savas personas salīdzināšanas ar citiem. Salīdzināšanas rezultāts ir pazīstams arī kā pašvērtība vai pašnovērtējums. Sinonīmi ir Pašapziņa vai Pašcieņa.

No neiropsiholoģiskā viedokļa pašapziņa ir nostiprināta ķermeņa diagrammā. Tas var attīstīties tikai pēc sava ķermeņa uztveres, kas ir atdalīts no vides. Tomēr pašnovērtējumu galvenokārt veido sociālie faktori. Pašapziņa attiecas uz savu personību, savām spējām, piedzīvoto vai sevis un sevis izjūtu.

Kā zinātniskās psiholoģijas jēdziens pašpārliecinātība galvenokārt ir personības psiholoģijas un diferenciālās psiholoģijas tēma. Pašvērtība ir viena no trim sevis sastāvdaļām no psiholoģiskā viedokļa. Tas atbilst emocionālajam komponentam. Kognitīvā sastāvdaļa ir paškoncepcija. Konaktīvo komponentu sauc par pašizpausmi.

Funkcija un uzdevums

Ķermeņa shēma ir neiropsiholoģiska koncepcija, kas pastāv no dzimšanas brīža. Tas apraksta ideju par savu ķermeni, ieskaitot ķermeņa virspusējo norobežošanu no vides. Jādomā, ka ķermeņa shēma ir ģenētiski nostiprināta un attīstās mijiedarbības ar vidi kontekstā. Arī valodas attīstība veicina ķermeņa shēmas veidošanos. Pašapziņa ir atkarīga no ķermeņa shēmas. Sevis novērtēšana nav iespējama, ja pats nezināt.

Cilvēki saņem ar sevi saistītu informāciju no trim dažādiem avotiem. Introspekcija viņu informē par uzvedību un pieredzi. Šos novērojumus var salīdzināt ar iepriekšējiem notikumiem un tādējādi radīt pozitīvu vai negatīvu pašnovērtējumu. Otrais avots ir sabiedrība. Atkarībā no sociālā salīdzinājuma ar citiem cilvēki piedzīvo sevi atšķirīgi. Trešais ar sevi saistītās informācijas avots ir citu personu atsauksmes.

Indivīds savu pašvērtību sociālajā līmenī izmanto no dažādiem pašvērtības avotiem. Piemēram, viens īslaicīgs pašvērtības avots ir skaistums. Šie īslaicīgi avoti ir vairāk pakļauti pašvērtības kritumiem.

Personas pašnovērtējums ietekmē katra viņu uzvedību un tādējādi, piemēram, visu viņu sociālo dzīvi. Pat mazi bērni veido pašnovērtējumu, izmantojot vērtējumu “labs” vai “slikts”. Attīstības gaitā arvien aktuālāks kļūst sociālais salīdzinājums ar citiem.

Pie sliekšņa uz jauniem dzīves posmiem pašnovērtējums parasti ir pārejas posmā. Pubertāti jo īpaši raksturo pašpārliecināšanās. Meitenēs šajā laikā pazeminās pašnovērtējums, jo viņu pubertātes attīstība parasti nekorelē ar sociāli iedibinātiem skaistuma ideāliem, taču viņu pieredzes apjoms vēl nav pietiekams, lai saprastu šo ideālu pārspīlējumu un mākslīgumu.

Pieaugušā vecumā ģimenes un profesionālās veiksmes un neveiksmes maina līdz tam brīdim izveidoto pašnovērtējumu. Pašapziņa sasniedz maksimumu ap 60 gadu vecumu. Sakarā ar mainīto sociālekonomisko statusu vecumdienās parasti pēc tam lietas nedaudz pazeminās.

Pašpārliecinātību var traucēt abos virzienos. Pārāk augsta pašapziņa un tādējādi uzņēmība pret megalomaniju no psiholoģiskā viedokļa ir tikpat neveselīga kā zema pašvērtība un uzņēmība pret atkāpšanos vai naidu. Nedrošība var izraisīt abpusēju pašvērtību.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

Slimības un kaites

Viena no slavenākajām slimībām ar pavājinātu pašnovērtējumu ir narcisms. Ikdienas narcisms nav patoloģisks raksturs. To raksturo piepūsts, sirreāli pozitīvs pašnovērtējums un egocentrisms vai uzmanības trūkums pret citiem. Tomēr pētījumi rāda, ka ikdienas narcisti ir emocionāli stabili. Mūsdienu psihiatriju narcisms interesē tikai tad, ja narcistiskas personības iezīmes rada problēmas, pielāgojoties individuālām dzīves situācijām vai savai dzīves videi. Šī parādība ir pazīstama kā narcissistic personības traucējumi. Pacienti cīnās ar savu dzīvi, jo nespēj apmierināt pieaugošo apbrīnas vajadzību. Rezultāts ir emocionālā nestabilitāte, bipolaritāte, nepietiekamības sajūta un ārkārtēja jutība pret jebkādu kritiku. Kauns, vientulība un bailes vai nekontrolējamas dusmas var būt arī simptomi.

Pirmām kārtām par narcisma, bet arī par vairuma citu pašnovērtējuma traucējumu enkuru psiholoģijā rodas aizdomas par vecāku atsaucību bērnībā. Tomēr tagad pašnovērtējuma traucējumi rodas arī tāpēc, ka tiek salīdzināti ar nereālistiskiem plašsaziņas līdzekļu ideāliem. Traucēts pašnovērtējums var izraisīt psiholoģiskas sekas, piemēram, ēšanas traucējumus. Pēc noteikta posma skartie bieži cieš no traucētas ķermeņa apziņas.

Pašnovērtējumu psihologi visbiežāk reģistrē, izmantojot sevis apraksta anketas. “Rozenberga pašnovērtējuma skala” ir pazīstamākā viendimensionālā procedūra. Pašnovērtējuma teorijas pieņem hierarhisku pašapziņas strukturēšanu. Šī iemesla dēļ mūsdienās tiek izmantotas arī daudzdimensionālas pašnovērtējuma skalas, piemēram, “Nepietiekamības izjūtu skala”. Daži psihologi pat mēģina izmērīt netiešu pašnovērtējumu. Šo spontāno un neapzināto pašnovērtējumu nosaka ar tādām metodēm kā “netiešās asociācijas” tests. Reakcijas laikiem vajadzētu norādīt uz pašpārliecinātību. Ja pastāv neatbilstība starp tiešo un netiešo pašnovērtējumu, pastāv arī pašnovērtējuma traucējumi.

Smagas depresijas cēlonis var būt arī pašpārliecinātības trūkums.