jutīgums

Saskaņā jutīgums medicīna saprot cilvēku uztveri. Tas ietver sajūtu un jūtīgumu.

Kāda ir jutība?

Medicīna saprot jutīgumu kā cilvēka uztveri. Tas ietver sajūtu un jūtīgumu.

Ārsti jutīgumu raksturo kā spēju uztvert dažādas sajūtas. Šī spēja galvenokārt ietver sajūtu. Turklāt termins jutīgums tiek izmantots arī ķermeņa psiholoģisko un fizisko sistēmu pamata jutīgumam. Ja ir paaugstināta jutība, to sauc par idiosinkrāziju.

Termins jutīgums nāk no latīņu valodas vārda "sensibilis". Tulkojumā tas nozīmē kaut ko līdzīgu "savienotam ar uztveri, sajūtām un maņām" vai "spējīgs sajust", kad termins attiecas uz cilvēkiem. Tā kā katrs cilvēks ir dzimis ar maņu spējām, tā ir principiāli jutīga būtne.

Galu galā psiholoģiskā jutība ir atkarīga no tā, kā cilvēki uztver savu vidi un kā smadzenēs tiek attīstīti viņu uztveres filtri. Arī kritumiem un kritumiem dzīvē var būt nozīme.

Funkcija un uzdevums

Jutība ir sarežģīta cilvēka nervu sistēmas darbība. Jutīgu uztveri var iedalīt kvalitātē un kvantitātē. Centrālās nervu sistēmas (CNS) augstākajos centros tie rada subjektīvas sajūtas. Jutīgumu ietekmē individuālas un starpindividuālas svārstības. Tas nozīmē, ka cilvēki tos pašus stimulus uztver dažādos veidos.

Saskaņā ar fizioloģiskajiem un anatomiskajiem aspektiem jutīgums tiek sadalīts dažādās zonās. Tomēr dažreiz ir ievērojama pārklāšanās. Piemēram, sadalīšana balstās uz stimulu ģenerēšanas vietu. Tas ietver ārējo stimulu uztveri caur ādu un gļotādu (sk. Arī eksterocepciju) un iekšējo stimulu uztveri (interocepcija). Pēdējo uztveri var iedalīt stimulu uztverē, kas rodas no iekšējiem orgāniem (viscerocepcija), un kustību stāvokļu un muskuļu un skeleta sistēmas spriedzes uztverē (propriocepcija).

Papildu kritēriji ir stimula uztveršanas vieta, piemēram, jutība pret virsmu un dziļumu, un pārraidīto stimulu veids, piemēram, precīza pieskāriena, spiediena un vibrāciju uztvere (epikritiskā jutība) vai aptuvena temperatūru un sāpju uztvere (protopātiskā jutība).

Turklāt tiek nodalīti uztveršanas receptoru veidi, piemēram, aukstuma un karstuma termiskā uztveršana, spiediena, pieskāriena un stiepšanās mehāniskā uztveršana, oglekļa dioksīda daļēja spiediena, skābekļa parciālā spiediena vai pH vērtības ķīmiskā uztveršana, sāpju nocicepscija vai uztveres virziens. To savukārt var iedalīt haptiskā un taustes uztverē. Hipta uztverē objekts tiek aktīvi jūtams, savukārt taustes uztverē tas attiecas uz pieskāriena pasīvo uztveri. Šīs aptuveni kategorizētās jutības formas var attiecināt uz vadošajām anatomiskajām struktūrām un īpašiem fizioloģiskiem procesiem.

Jutīgus stimulus uzņem noteikti nervu gali, kuriem u. a. saskaitiet Merkeles šūnas, muskuļu vārpstiņas un Ruffini ķermeņus. Nervi pārraida stimulus mugurkaula gangliona muguras saknes virzienā. No šīs vietas jutīgie stimuli caur muguras smadzenēm sasniedz augstākus centrus, piemēram, smadzeņu garozu un talamusu. Dažādi muguras smadzeņu traktāti ir atbildīgi par jutīgu stimulu pārnešanu no ārpuses uz centrālo nervu sistēmu. Tie ietver priekšējo spinocerebellar traktu, aizmugurējo spinocerebellar traktu, priekšējo spinothalamic traktu, sānu spinothalamic traktu un aizmugurējo funiculus.

Jūs varat atrast savus medikamentus šeit

➔ Zāles parestēzijas un asinsrites traucējumu ārstēšanai

Slimības un kaites

Ja ir patoloģisks jutības zudums, ārsti runā par jutības traucējumiem. Tas nozīmē neiroloģiskus simptomus, kas izraisa daļēju vai pilnīgu jutības zudumu. Jutības traucējumi var izteikties ļoti atšķirīgi. Tāpēc ir iespējams, ka ir traucēta sāpju, pieskāriena, temperatūras, kustības, vibrācijas, stāvokļa un spēka sajūta.

Visizplatītākie maņu traucējumi ietver kvalitatīvas izmaiņas. Šis termins ietver tādas patoloģiskas sajūtas kā elektrizējoša sajūta, tirpšana vai niknums. Traucējumi parasti parādās vietās, ko nodrošina atsevišķi nervi vai celmiem līdzīgi locekļu galos. Atbildība par šāda veida jutības traucējumiem galvenokārt ir nervu šķiedru vai jutīgu receptoru pārmērīga uzbudināmība.

Kvalitatīvās izmaiņas ir sadalītas disestēzijā un parestēzijā. Ar disestēziju skartajiem cilvēkiem uztvere ir nepatīkama. Parestēzija izraisa nepatīkamas vai pat sāpīgas sajūtas, ja nav īpaša stimulējoša stimula.

Jutīgā uztvere var arī samazināties vai pilnībā izgāzties. Pacienti vairs neuztver nekādas sajūtas skartajos apgabalos. Pilnīgu neveiksmi sauc par anestēziju, kuru savukārt var iedalīt analgēzijā (sāpju jutīguma noņemšanā), termiskajā anestēzijā (temperatūras jutības noņemšanā) un pallanestēzijā (vibrācijas uztveres zudumā).

Traucējumus, kuros rodas jutīguma uztveres pavājināšanās, sauc par hipertēziju vai samazinātu taktilo uztveri. Hipergēzija (sāpju uztveres samazināšanās), termofestēzija (samazināta jutība pret temperatūru) vai pallhypesthesia (vibrācijas uztveres samazināšanās) ir zināmas kā apakšformas. Disociēto maņu traucējumu gadījumā ir sāpju un temperatūras sajūtas pasliktināšanās noteiktā ādas vietā. Attiecīgā persona sāpes uztver tikai kā pieskārienu vai spiedienu.

Tomēr ir arī iespējams, ka jutīguma traucējumi palielina izpratni. Tas ietver, piemēram, allodīniju. Skartie cilvēki cieš no sāpēm, ko izraisa stimuli, kas parasti neizraisa sāpes. Ar hiperalgēziju ir paaugstināta sāpju jutība, tā ka pat nelieli stimuli izraisa sāpes. Hiperātijas kontekstā pacients pieskāriena stimulus uztver kā nepatīkamus. Ja ir paaugstināta jutība pret pieskārienu, to sauc par hiperestēziju.