Kas ir krūšu kurvja izejas sindroms?
© kontrastdatorstats - stock.adobe.com
Neirovaskulārie sindromi ir slimību grupa, kas vienlaikus parāda neiroloģiskus simptomus un patoloģiskus asins plūsmas procesus. Lielākā daļa šo sindromu ir saspiešanas traucējumu skaitā un rodas nervu-asinsvadu pinumu iesprūšanas dēļ, kā tas notiek katra cilvēka ķermenī. Šī ir šīs grupas klīniskā aina Krūšu kurvja izejas sindroms.
Šajā neirovaskulāro sindromu apakšgrupā ir vairākas parādības, kas izraisa nervu-asinsvadu pinuma saspiešanu, ko veido brahiālais pinums, subklaviālā artērija un subclavian vēna. Svarīgākie grupas simptomi ir hiperabdukcijas sindroms, pectoralis minor sindroms, Paget-von-Schroetter sindroms un costoclavicular sindroms.
Krūšu kurvja izejas sindromā asinsvadu nervu saišķi var īslaicīgi vai pastāvīgi saspiest. Pludmale stiepjas gar kaklu ekstremitāšu virzienā, un tai ir jāpārvar dažādas vājās vietas. Proti, skalas priekšējās un aizmugurējās spraugas, kostoclavikulārā telpa starp ribu un kaula ķermeni un korakopektrālā telpa starp korakoīdu procesu un krūšu kurvja muskulatūru. Līnija var tikt iesprūdusi pie jebkura no šiem sašaurinājumiem. Simptomi ir atkarīgi no kompresijas vietas.
cēloņi
Rokas asinsvadu nervu vads var iestrēgt trijos šauros punktos. Šajos punktos esošo struktūru saspiešana ir primārais krūšu kurvja izejas sindroma cēlonis. Iestrēgšana mēroga spraugās atbilst skalēna sindromam. Šo sindroma apakšformu dod priekšroka esošajām dzemdes kakla ribām, eksostozēm vai augšējo ribu stāvajam stāvoklim, kā arī mēroga muskuļu hipertrofijai.
Ar pēdējo iemeslu sindroms ir pazīstams kā priekšējās skalas sindroms. Krūšu kurvja izejas sindroms ribas kakla dēļ tiek saukts par kakla ribu sindromu. Ja kostoklavikulārā telpā ir aizsprostojums, krūšu kurvja izejas sindroms ir kostoclavikulārā sindroma formā. Šī parādība galvenokārt notiek pēc kakla kaula lūzumiem, kas var izraisīt pārmērīgu kallusa veidošanos.
Turklāt saspiešana šajā vietā var notikt ar maksimālu rokas nolaupīšanu. Ja krūšu kurvja izejas sindroma cēlonis ir neirovaskulārā saišķa iesprūšana korakopektorijas telpas rajonā, ir vai nu hiperabdukcijas sindroms, vai pectoralis minor sindroms. Simptomi galvenokārt rodas no krūšu kaula nepilngadīgā muskuļa hipertrofijas.
Krūšu kurvja izejas sindroms daļēji ir saistīts arī ar izraisošajiem Pancoast audzējiem. Ja asinsvadu nervu saišķis ir iestrēdzis sašaurinājumos subclavian vēnā, ir īpaša krūšu kurvja izejas sindroma forma.
Simptomi, kaites un pazīmes
Krūšu kurvja izejas sindroma klīniskie simptomi mainās atkarībā no aizsprostojuma vietas. Tā kā trauki ir satverti, tiek traucēta asins plūsma. Šie asinsrites traucējumi var radīt sajūtu, piemēram, kad roka kļūst smaga un auksta. Ekstremitāte aizmieg, zaudē krāsu vai dažās vietās kļūst sarkana.
Krūšu kurvja izejas sindroma īpašā forma var izraisīt arī venozās aizplūšanas traucējumus un tādējādi izraisīt trombozes, piemēram, Paget-von-Schroetter sindromu. Sindroma neiroloģiskie simptomi sākas ar viegliem maņu traucējumiem un beidzas ar visas rokas paralīzes simptomiem. Aprakstītos sašaurinājumos var būt iestrēdzis gan rokas maņu, gan mehāniskais nervs.
Ja saspiešana ietekmē tikai jutīgus nervus, rodas nejutīgums. Var rasties arī citi maņu traucējumi, piemēram, traucēta karstuma un aukstuma sajūta vai neparasta sāpju sajūta. Ja papildus sensoro nerviem tiek ietekmēti arī motorie nervi, tas parasti izpaužas kā kustību traucējumi.
Muskuļi vāji saraujas un var rasties muskuļu trīce. Var tikt traucēta dziļā jutība, kas samazina kustību un spēka koordināciju. Remitējoši simptomi un tādējādi īslaicīga strupceļa problēmas rodas, kad simptomi izzūd, tiklīdz pacients maina stāju.
Diagnoze un slimības gaita
Balstoties uz anamnēzi, var veikt aizdomas par krūšu kurvja izejas sindroma diagnozi. Pēc tam ārsts var izsaukt simptomus provokācijas pārbaudē un tādējādi apstiprināt iespējamo diagnozi. Vissvarīgākie testi šajā kontekstā ir galīgā dūra pārbaude un Adsona pārbaude. Diagnoze ietver arī krūšu kurvja rentgenu un mugurkaula kakla daļu.
Attēlu var izmantot, lai atrastu precīzu strupceļa iemeslu, un izskatu var piešķirt apakšformai. Ārsts izmanto elektroneurogrāfiju, lai noteiktu nervu līniju bojājumus skartajā zonā. Lai apstiprinātu diagnozi, asinsvadu asins plūsma tiek parādīta dažādās rokas pozīcijās kā dupleksa sonogrāfijas daļa. Pacientiem ar krūšu kurvja izejas sindromu parasti ir lieliska diagnoze. Komplikācijas, piemēram, tromboze, ir vairāk īpašs gadījums.
Komplikācijas
Pirmkārt un galvenokārt tie, kurus skar krūšu kurvja izejas sindroms, cieš no nopietniem asins plūsmas traucējumiem. Tas var izraisīt jutības traucējumus vai paralīzi, kas attiecīgajai personai apgrūtina ikdienas dzīvi. Traucējumi jo īpaši ietekmē ekstremitātes, lai tie tirptu vai aizmigtu. Turklāt var mainīties arī ādas krāsa.
Vairumā gadījumu paralīze krūšu kurvja izejas sindroma dēļ ir tikai īslaicīga. Var būt traucēta arī temperatūras uztvere, tāpēc attiecīgajai personai ir lielāka iespēja savainoties vai nespēj pareizi novērtēt bīstamību. Turklāt bez ārstēšanas rodas kustību traucējumi un muskuļu trīce. Ja krūšu kurvja izejas sindroms netiek ārstēts, sliktākajā gadījumā paralīze var būt pastāvīga.
Parasti krūšu kurvja izejas sindroma simptomus var relatīvi viegli mazināt, pārvietojot ķermeni vai skarto ķermeņa reģionu. Tomēr dažos gadījumos simptomu ierobežošanai ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās un dažādas terapijas. Parasti sarežģījumi nerodas. Vairumā gadījumu dzīves ilgums nav ne ierobežots, ne samazināts.
Kad jāiet pie ārsta?
Krūšu kurvja izejas sindroms vienmēr jāārstē ārstam. Šeit nevar notikt pašdziedināšanās, tāpēc attiecīgā persona vienmēr ir atkarīga no medicīniskās apskates ar sekojošu ārstēšanu. Tas ir vienīgais veids, kā novērst turpmākas komplikācijas. Krūšu kurvja izejas sindroma gadījumā jākonsultējas ar ārstu, ja attiecīgā persona cieš no asinsrites traucējumiem. Šie traucējumi var rasties dažādās ķermeņa daļās un ļoti negatīvi ietekmē attiecīgās personas dzīves kvalitāti. Turklāt smagas paralīzes pazīmes var norādīt arī uz krūšu kurvja izejas sindromu. Skartās personas cieš no kustību traucējumiem un muskuļu sāpēm.
Tas izraisa trīci un stipras sāpes muskuļos, kas var rasties arī bez celma. Ja rodas šie simptomi, ārsts noteikti jāpārbauda krūšu kurvja izejas sindroms. Krūšu kurvja izejas sindromu var atpazīt ģimenes ārsts. Tālākā ārstēšana pēc tam ir atkarīga no precīza simptomu veida un smaguma, un to veic speciālists.
Ārstēšana un terapija
Krūšu kurvja izejas sindroms visos gadījumos neprasa turpmāku ārstēšanu. Ja simptomi ir tikai īslaicīgi un arī smalki, terapijai nav jānotiek.Ja pacients tomēr vēlas novērst tā rašanos, viņš saņem padomus par ieroču un ķermeņa profilaktisko novietošanu. Ja simptomi ir izteiktāki, tiek izmantota konservatīva vai ķirurģiska terapija.
Iejaukšanās pastāvīgu kompresiju gadījumā ir īpaši svarīga, jo šādas parādības papildus audu išēmijai var izraisīt nervu šūnu nāvi. Konservatīvās terapijas pieeja parasti ir piemērota tikai mazāk izteiktām slimības izpausmēm un galvenokārt sastāv no fizioterapeitiskiem posmiem.
Papildus roku satvērieniem, aktīviem vingrinājumiem plecu jostas stiprināšanai un masāžām reģionā, konservatīvā terapeitiskā pieeja ietver siltuma izmantošanu, kuras dēļ muskuļi atpūšas. Izteikta krūšu kurvja izejas sindroma gadījumā ķirurģiskie pasākumi atbilst cēloņsakarības invazīvai noņemšanai. Šī noņemšana var atbilst, piemēram, kakla ribas noņemšanai. Operācijai seko fizioterapija.
novēršana
Dažādas krūšu kurvja izejas sindroma formas var novērst, izmantojot pozu treniņus un relaksācijas paņēmienus, kas atslābina muskuļus un tādējādi samazina sašaurinājumus.
Pēcaprūpe
Krūšu kurvja izejas sindroma turpmākā ārstēšana ir atkarīga no ārstēšanas veida un sekundārajām slimībām, kas radušās krūšu kurvja izejas sindroma rezultātā. Krūšu kurvja izejas sindroma ķirurģiska ārstēšana vienmēr jāveic pēc intensīvas rehabilitācijas fizioterapijas. Galvenā uzmanība tiek pievērsta pleca rembilizācijai un pleca un plecu joslas muskuļu normālas funkcionēšanas atjaunošanai.
Attiecīgi fizioterapijai vajadzētu sastāvēt no termiskām procedūrām, masāžas aplikācijām un vingrinājumiem, lai stiprinātu muskuļus. Ja krūšu kurvja izejas sindroms ir pilnībā izārstēts, turpmāka turpmāka ārstēšana nav nepieciešama. Ja hroniskas sāpes saglabājas pat pēc krūšu kurvja izejas sindroma ārstēšanas, var apsvērt papildu sāpju terapiju.
Papildus pretsāpju līdzekļu ievadīšanai tas ietver arī fizioterapeitiskos pasākumus, kuriem vajadzētu samazināt sāpes muskuļos, rokās un plecos, palielinot mobilitāti. Pirmkārt, ja sāpes saglabājas pēc krūšu kurvja izejas sindroma ārstēšanas, sāpju mazināšanai jālieto zāles.
Ja nepieciešams, šeit tiek ņemta vērā opioīdu (tilidīna) lietošana. Šajā gadījumā aknu un nieru darbības vērtības regulāri jāpārbauda arī asinīs, lai agrīnā stadijā varētu noteikt orgānu aktivitātes samazināšanos, ko rada terapija ar opioīdiem, un veikt pretpasākumus. Turklāt šajā gadījumā visu mūžu jāizvairās no alkohola lietošanas, jo tas var papildus sabojāt aknas un nieres.
To var izdarīt pats
Krūšu kurvja izejas sindroma terapiju var atbalstīt ar vairākiem pasākumiem. Fizioterapijas ārstēšanu papildina piemērota vingrošana. Sporta ārsts vai fizioterapeits var ieteikt piemērotus vingrinājumus plecu jostas muskuļu stiprināšanai. Sportisko aktivitāti var pakāpeniski pagarināt, ja vien krūšu kurvja izejas sindroms dziedē pēc vēlēšanās.
Masāžas tiek izmantotas, lai atslābinātu muskuļus. Pacienti var sevi masēt vai saņemt profesionālu masāžu, lai mazinātu diskomfortu. Turklāt siltuma pielietošana neitralizē sacietēšanu. Ārstam jāuzrauga pašpalīdzības pasākumi.
Ja simptomi ir smagi, nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Pēc sašaurinājuma ķirurģiskas noņemšanas ir norādīti arī fizioterapeitiskie pasākumi. Tiek piemēroti arī tipiski vispārējie pasākumi, piemēram, ķirurģiskas brūces aizsardzība un uzraudzība. Ja tiek pamanīts iekaisums, asiņošana vai sāpes, jākonsultējas ar ārstu.
Visbeidzot, krūšu kurvja izejas sindroma gadījumā ir jānovērš iespējamie pastiprinātāji. Bieži attīstās neatbilstība, kas ilgtermiņā var izraisīt locītavu nodilumu un citas komplikācijas. Šīs fiziskās problēmas ir jānovērš kā fizioterapijas daļa. Pacients, savukārt, var atbalstīt fizioterapiju, mērķtiecīgi apmācot skartos reģionus mājās.
.jpg)
.jpg)
