Trifluperidols pieder tipisko neiroleptisko līdzekļu klasei. To galvenokārt lietoja pret mānijām un šizofrēniju. Mūsdienās to reti izmanto.
Kas ir trifluperidols?
Tipiski neiroleptiskie līdzekļi ir vecāku neiroleptisko līdzekļu paaudze, kas tika izmantoti pirms aktīvās sastāvdaļas klozapīna atklāšanas 1979. gadā, bet mūsdienās tos reti lieto to spēcīgo blakusparādību dēļ. Trifluperidols pieder šai grupai. Ķīmiski runājot, trifluperidols ir butirofenons un saistīts ar haloperidolu (Haldol®). Tas ir ļoti spēcīgs antipsihotisks līdzeklis, kuru 1959. gadā izstrādāja Janssen Phamaceutica.
Kaut arī haliperidolu joprojām plaši izmanto tā ļoti spēcīgās antipsihotiskās iedarbības dēļ, salīdzinošie pētījumi parādīja, ka, lai arī trifluperidolam ir spēcīgākas blakusparādības, tas efektivitātes ziņā ir ievērojami sliktāks. Tāpēc interese par trifluperidolu ir ievērojami samazinājusies. Daudzi eksperti uzskata, ka tam vairs nevajadzētu būt aktuālam mūsdienu psihiatriskajā praksē, jo ir pieejamas efektīvākas zāles, kurām ir ievērojami mazāk blakusparādību.
Trifluperidolu galvenokārt izmantoja Amerikas Savienotajās Valstīs. Ievadīšana notika vai nu tablešu formā, vai arī kā depo šļirce, priekšroka tika dota depo šļircēm, jo smagu blakusparādību dēļ pacienti drīzāk nevēlas lietot šīs zāles brīvprātīgi.
Farmakoloģiskā iedarbība
Trifluperidols ir tā saucamais dopamīna antagonists. Lielākā daļa zinātnieku pieņem, ka psihotiskos simptomus, piemēram, tādus, kas var rasties mānijas un šizofrēnijas gadījumā, var izsekot līdz sinaptiskās spraugas dopamīna līdzsvara nelīdzsvarotībai. Dopamīns ir neirotransmiters, kas darbojas kā informācijas nesējs starp nervu šūnām. Ja sinaptiskajā spraugā ir pārāk daudz dopamīna, tas noved pie pārmērīgas stimulēšanas un psihozes simptomu rezultātā, piemēram, halucinācijām, domas traucējumiem, ego traucējumiem un paranojas maldiem, kuriem var būt dažāda smaguma pakāpe.
Trifluperidols piestāj pie centrālās nervu sistēmas dopamīna receptoriem, īpaši ar tā saucamajiem D2 receptoriem. Tas ir paredzēts, lai novērstu pārāk daudz dopamīna no nervu šūnām. Drīzāk mērķis ir līdzsvars neirotransmiteru jomā. Cerams, ka tas savukārt mazinās psihotiskos simptomus. Tomēr, tāpat kā visas psihotropās zāles, trifluperidols ietekmē ne tikai noteiktus metabolisma procesus smadzenēs, bet arī visu ķermeni, jo, ievadot zāles, tas atrodas asinsritē.
Rezultātā trifluperidola ievadīšana ietekmē arī, piemēram, tā saucamās bazālās ganglijas. Tie ir kodoli, kas atrodas zem smadzeņu garozas un ir atbildīgi par motoriku, bet arī spēlē nozīmīgu lomu ietekmē, personiskajā gribā, spontānumā utt.
Sirds, hormonālo līdzsvaru, seksuālās funkcijas, nieres utt. Var ietekmēt arī neiroleptisko līdzekļu (tipisku un netipisku) ievadīšana. Pagaidām nav neviena psihotropā medikamenta, kas darbotos tikai noteiktās smadzeņu vietās. Tā rezultātā ir jāgaida vairākas blakusparādības.
Lietošana medicīnā un lietošana
Psihiatriskajā praksē trifluperidolu galvenokārt izmanto / lieto pret psihotiskiem simptomiem mānijas vai šizofrēnijas slimību kontekstā. Tie var būt maldi, ego traucējumi, ietekmes traucējumi, formālās domas traucējumi utt. Zināmos apstākļos ar narkotikām var ārstēt arī organiski izraisītas psihozes. Organiski izraisītas psihozes var fiziski pamatot un izraisīt, piemēram, smadzeņu audzēju vai traumatisku smadzeņu traumu. Tā kā simptomi ir līdzīgi mānijas vai šizofrēnijas psihozei, tāpēc var norādīt trifluperidolu.
Citas trifluperidola lietošanas jomas ir psihomotoriska uzbudinājums, uzbudinājums intelekta traucējumu vai autisma spektra traucējumu kontekstā, kā arī slikta dūša un vemšana. Retos gadījumos trifluperidolu lieto arī ticības traucējumu ārstēšanai. Tas ir saistīts ar faktu, ka trifluperidols kā ļoti spēcīgs neiroleptisks līdzeklis ir arī nomierinošs efekts.
Ievada no 2,5 līdz 16 mg aktīvās sastāvdaļas. Optimālā deva katram pacientam atšķiras, lai gan akūtās psihotiskās epizodēs parasti tiek ievadītas lielākas devas nekā citās indikācijās.
Papildus tam, ka trifluperidols tiek izmantots akūtās psihotiskās epizodēs, to izmanto arī, lai to novērstu. Kamēr sedatīvā iedarbība iestājas nekavējoties, antipsihotiskais efekts ilgst dažas dienas vai nedēļas. Regulāra narkotiku lietošana var palīdzēt novērst recidīvu, uzturot līdzsvaru dopamīna līmeni sinaptiskajā spraugā.
Jūs varat atrast savus medikamentus šeit
➔ Zāles nervu nomierināšanai un stiprināšanaiRiski un blakusparādības
Trifluperidols ir viens no spēcīgākajiem neiroleptiskajiem līdzekļiem. Tomēr tas ir arī medikaments, kam parasti ir ļoti nopietnas blakusparādības. Īpaši jāmin tā sauktie ekstrapiramidālie motoriskie traucējumi (EPMS), kas var ietvert Parkinsonam līdzīgos simptomus, sēdēšanas un kustību nemierīgumu, kā arī agrīnu un vēlu diskinēziju. Agrīna un vēlīna diskinēzija ir piespiedu raustīšanās rīkles un mēles rajonā, kas bieži ir neatgriezeniska un rada īpašas ciešanas pacientiem. Tika konstatēts, ka šie ekstrapiramidālie motoriskie traucējumi rodas īpaši bieži un smagi, lietojot trifluperidolu.
Narkotiku izraisīta depresija ir arī regulāras sekas, kā arī hormonālie traucējumi, krampji, asins skaita traucējumi un galvassāpes. Retos gadījumos zāles var izraisīt tā saucamo ļaundabīgo neiroleptisko sindromu, kas var būt bīstams dzīvībai un prasa tūlītēju medicīnisku iejaukšanos un zāļu lietošanas pārtraukšanu.
Šo blakusparādību dēļ, kas nav pietiekami proporcionālas pozitīvajam efektam, trifluperidols ir nepopulārs medikaments, kuru jau sen aizstāj citi.
.jpg)
.jpg)
