Neskaitāmi joki un diemžēl bieži atdarinātie stostīšanās simptomi atkal un atkal parāda, ka daudzi cilvēki šo kaiti uzskata par smieklīgu lietu. Citi uzskata, ka aicinājumi, mācības, paškontrole un apņēmība var labot valodas traucējumus. Tomēr abi atzinumi liecina par neziņu, ka stostīšanās ir slimība - valodas slimība.
Stostīšanās simptomi un cēloņi
Normālās runas laikā jākoordinē elpošana, balsenes funkcija un artikulācijas kustības, piemēram, lūpām un mēlei. Tas notiek neapzināti un tāpēc nav vērtējams kā īpašs sasniegums. Ja šī koordinācija ir traucēta, attīstās pamanāmi, raksturīgi valodas traucējumi - stostīšanās. Tā kā tas ir diezgan izplatīts stāvoklis - tas ietekmē apmēram vienu procentu no visiem iedzīvotājiem, simptomi ir pazīstami visiem.
Brīvi runājošo valodu pārtrauc krampjiem līdzīgas elpošanas, balsenes un runas muskuļu kustības. Mēs atšķiram divus krampju veidus: kloniskās krampji izraisa strauju dažu skaņu atkārtošanos, īpaši sprādzienbīstamu skaņu (k, p un t). Tonizējošu krampju gadījumā skaņas var izrunāt tikai pēc ilgstošas nospiešanas. Līdzskaņi ir grūtāki nekā patskaņi. Stostīšanās notiek galvenokārt brīvā runā, atbildē un sarežģītās situācijās, mazāk atkārtojot un piedaloties, skaitot, čukstot un dziedot.
Daži cilvēki tikai stostās, strādājot ar noteiktu cilvēku grupu, piemēram, ar priekšniecību vai svešiniekiem, kamēr viņi var brīvi sarunāties mājās vai ar draugiem. Tādējādi nenoteiktība un kavēkļi traucē stostītājam rīkoties ar citiem cilvēkiem; rezultātā viņš bieži kautrējas no cilvēkiem, viņa pašapziņa pazūd, lai viņš beidzot varētu pilnībā zaudēt garīgo līdzsvaru.
Rodas zemākas pakāpes kompleksi un pat domas par pašnāvību. Rezultāts ir ārkārtīgi satraucošs stāvoklis, funkcionāls traucējums, kas pazīstams kā neiroze, nervu sistēmas patoloģiskas reakcijas rezultātā uz vidi, reāla, ļoti stresa izraisīta slimība, kurai nepieciešama izpratne un apkārtējās vides palīdzība.
Stostīšanās bieži novērojama bērniem, kur līdzīgi gadījumi jau ir notikuši ģimenēs. Tas nenozīmē, ka stostīšanās ir iedzimta. Bojājums, ko bērns piedzīvo dzimšanas laikā, pirms un neilgi pēc piedzimšanas, uztura traucējumi, infekcijas slimības, kas izraisa vispārēju fiziskās un garīgās pretestības mazināšanos, šausmu pārdzīvojumi, nelaimes gadījumi, audzināšanas kļūdas, konflikti mājās, imitācija un citas lietas, pēc tam var izraisīt stostīšanos.
Dažos dzīves posmos pastāv īpašas briesmas. Bērni vecumā no trīs līdz četriem gadiem parasti vēlas runāt vairāk, nekā prot. Tomēr viņu vārdu krājums vēl nespēj tikt galā ar paaugstinātajām prasībām, un viņu runāšanas rīki vēl nav apmācīti ātri runāt. Tas var novest pie "iestrēgšanas" un "apgāšanās".
Šī zilbju atkārtošanās nenotiek reti noteiktā valodas attīstības posmā, un to vēl neuzskata par patoloģisku. Tas ir patoloģiski saistīts reflekss, kuru var pārvarēt. Bērns nedrīkst apzināties šo tā saukto attīstības stostīšanos. Šī stostīšanās, cik vien iespējams, pedagogiem būtu jāignorē.
Nekādā gadījumā nevajadzētu mudināt bērnu atkārtot nepareizi izrunāto pareizo. Pēc tam simptomi parasti pēc neilga laika izzūd paši.Nākamā klints ir skolas sākums. Izmaiņas vidē un jauni uzdevumi var atkal izraisīt valodas traucējumus. Pēdējā krīze ir pubertātes laiks ar tās fiziskajām un garīgajām izmaiņām.Tātad stostīšanās parasti sākas bērnībā un pusaudža gados.
Jūs varat atrast savus medikamentus šeit
➔ Zāles koncentrēšanās un valodas zināšanu uzlabošanaiĀrstēšana un terapija
Stutēšanas ārstēšanā ir bijušas un joprojām ir daudz kļūdu. 1841. gadā ieteica no mēles aizmugures izgriezt ķīļveida gabalu. Šī procedūra bija ļoti sāpīga, jo anestēzija vēl nebija zināma. Dažos gadījumos tas bija pat letāls. Mūsdienās šī iemesla dēļ ir grūti iedomāties panākumus, jo stostīšanās nav organiska slimība, ko, piemēram, rada neparasta mēle.
Neskatoties uz to, vecāki turpina apmeklēt konsultācijas ar kļūdainu viedokli, ka mēles frenulum sagriešana var palīdzēt. Hipnoze un elektroterapija nepalīdz arī pret stostīšanos. Ārstēšanai ieteicams iepazīstināt bērnu ar runas, neirologu vai pediatru vai pie logopēda. Vienmēr ir pārsteigts, ka konsultāciju stundās redz pieaugušus stostītājus, kuri kopš bērnības cīnās ar šo slimību un nekad nav meklējuši medicīnisko palīdzību. Ārstēšanas laikā ir svarīgi atpazīt un ņemt vērā ciešanu saknes, kas slēpjas pieredzes sfērā. Gados vecākiem pacientiem relaksāciju cenšas panākt, izmantojot runas vingrinājumus, un tiek ieviests jauns runāšanas veids, kas bieži ir ilgstošs un diemžēl ne vienmēr veiksmīgs pasākums.
Nomierinošām zālēm ir atbalstoša iedarbība. Bērniem jābūt atbilstošam miegam, viegli sagremojamam ar vitamīniem bagātam ēdienam, mierīgai mājas atmosfērai, konsekventai, bet ne stingrai audzināšanai un regulārai ikdienas kārtībai. Sportam ar ritmisku kursu, piemēram, skriešanai un lēnai peldēšanai, ir labvēlīga ietekme. Ir ārkārtīgi kaitīgi kritizēt vai pat sodīt bērnus par viņu runas traucējumiem. Darbs ar viņiem prasa ģimenes locekļu un pedagogu mieru un pacietību. Īpaša uzmanība jāpievērš skolā, galvenokārt mutisko eksāmenu laikā, no kuriem dažos gadījumos vajadzētu pilnībā izvairīties.
Smagi stostījušos un neveiksmīgi ārstētu bērnu gadījumā gandrīz visās federālajās zemēs ir izveidotas runas dziedināšanas skolas, dažās - ar internātskolām, kurās normālajām skolām atbilstošu mācību programmu nodarbības veic logopēdi un terapija tiek iestrādāta visā ikdienas gaitās šādā veidā. Tātad ir daudz veidu, kā palīdzēt stostīties cilvēkiem. Ir svarīgi, lai viņi tiktu atzīti un izmantoti, lai pacienti nepadotos, bet gan, pateicoties viņu līdzcilvēku izpratnei un atbalstam, spētu pareizi novērtēt un pārvarēt savas ciešanas.
