Kā Buspirons sauc par prettrauksmes līdzekli. To lieto trauksmes traucējumu ārstēšanai.
Kas ir buspirons?
Buspirons ir zāles, kurām ir anksiolītiska iedarbība. Tas iejaucas neirotransmitera serotonīna metabolismā. Atšķirībā no citiem prettrauksmes preparātiem, piemēram, benzodiazepīniem, buspirona pozitīvā iedarbība attīstās tikai pēc vairākām nedēļām. Tomēr aktīvās sastāvdaļas priekšrocība ir tāda, ka tā nepadara jūs nogurušu un atkarīgu.
Buspironu 1972. gadā atklāja zinātnieku grupa, kas strādā Mead Johnson Nutrition Company - bērnu pārtikas produktu ražotājā. Buspirons tika patentēts 1975. gadā. Zāles Amerikas tirgū nonāca 1986. gadā ar farmācijas kompānijas Bristol-Myers Squibb starpniecību. Kopš 1996. gada Buspiron varēja piedāvāt arī Vācijā. Kopš patenta aizsardzības termiņa beigām 2001. gadā buspironu var pārdot arī kā ģenērisku zāļu.
Farmakoloģiskā iedarbība
Buspirons darbojas trauksmes traucējumu ārstēšanā. Trauksmes traucējumi ir pastāvīgas bailes, kuras bieži vien nevar skaidri attaisnot, un kurām ir negatīva ietekme uz daudzām dzīves jomām. Tas var būt saistīts ar profesionālo dzīvi, sociālajiem kontaktiem vai veselību. Nav neparasti, ka skartie cieš no tādām fiziskām problēmām kā spriedze, reibonis, sacīkšu sirds, trīce, miega problēmas, slikta dūša vai galvassāpes.
Nemieru var mazināt ar prettrauksmes līdzekļiem, kas galvenokārt satur benzodiazepīnus. Tādā veidā, ņemot tos, var uzlabot gan psiholoģiskos, gan fiziskos simptomus. Tomēr lielākajai daļai šāda veida līdzekļu ir būtisks trūkums, ka tie kļūst atkarīgi pēc dažām lietošanas nedēļām. Ja to pārtrauc, trauksmes simptomi un to nepatīkamās blakusparādības parādās intensīvāk.
Tomēr, lietojot buspironu, var novērst atkarību. Pēc vairāku nedēļu lietošanas smadzeņu neironu struktūras pārkārtojas. Nervu šūnu (neironu) savstarpēja savienošana tiek mainīta, aktivizējot noteiktus dokstacijas punktus, ko sauc arī par receptoriem, uz kurjera vielu serotonīnu. Šī iemesla dēļ trauksmes mazinātāja pozitīvā ietekme parādās tikai pēc kāda laika.
Papildus tā dēvētajam laimes hormonam serotonīnam, buspironam ir arī ietekme uz dopamīnu un norepinefrīnu, kas stimulē psiholoģisko stimulu. Atšķirībā no benzodiazepīniem, buspirons neietekmē GABA receptorus, kas ir svarīgi cilvēka miegam. Tāpēc aģenta ievadīšana gandrīz nerada miegu izraisošu iedarbību.
Buspirona uzsūkšanās asinīs notiek ātri pēc tā iekļūšanas caur zarnu sienu. No turienes aktīvā viela tiek transportēta asinīs uz aknām. Tur tas tiek deaktivizēts par aptuveni 95 procentiem. Pēc 60 līdz 90 minūtēm buspirons ir sasniedzis maksimālo līmeni organismā. Pēc divām līdz trim stundām līmenis atkal pazeminās par 50 procentiem. Buspirons tiek izvadīts no organisma ar urīnu un izkārnījumiem.
Lietošana medicīnā un lietošana
Buspironu lieto trauksmes traucējumu un spriedzes stāvokļu ārstēšanā. Ārstniecības līdzeklis tiek uzskatīts par noderīgu arī iekšējā nemierīguma gadījumā. Buspirona lietošana neizraisa atkarību, bet zāles jālieto tikai ne ilgāk kā četrus mēnešus.
Buspironu var ievadīt tablešu formā. Dienas deva ir sadalīta trīs atsevišķās ievadīšanas reizēs. Tos ņem neatkarīgi no ēdienreizēm. Sākotnējā terapijas posmā pacients lieto tikai nelielu buspirona devu. Tas sastāv no 5 miligramiem trīs reizes dienā. Turpmākajā kursā devu pakāpeniski palielina līdz 10 miligramiem ar nosacījumu, ka nav nevēlamu blakusparādību, ko pacients lieto trīs reizes dienā. Smagos gadījumos ir iespējama arī maksimālā deva 20 miligrami.
Buspironu var parakstīt. Zāles var iegādāties aptiekā tikai uzrādot ārsta recepti.
Jūs varat atrast savus medikamentus šeit
➔ Zāles nervu nomierināšanai un stiprināšanaiRiski un blakusparādības
Dažreiz buspirona lietošanā ir blakusparādības. Tie galvenokārt ir reibonis un miegainība. Desmit no simts pacientiem ir arī tādas nevēlamas blakusparādības kā apjukums, dusmas, neskaidra redze, bagātīga svīšana, izsitumi uz ādas, parestēzija, muskuļu sāpes, aizlikts deguns, iekaisis kakls, sāpes krūtīs, troksnis ausīs un murgi. Reizēm rodas kuņģa un zarnu trakta sūdzības, slikta dūša, vemšana, koncentrēšanās problēmas, sausa mute, ekzēma, nejutīgums vai klamīgas rokas. Garastāvokļa svārstības, asinsrites traucējumi smadzenēs, alerģiskas reakcijas, serotonīna sindroms, sirds muskuļa slimības vai pat sirdslēkme ir ļoti reti sastopamas.
Buspironu nedrīkst lietot vispār, ja pacients cieš no smagiem nieru vai aknu darbības traucējumiem, muskuļu vājuma, krampjiem vai akūtas šaura leņķa glaukomas. Grūtniecības laikā buspironu drīkst ievadīt tikai ar ārsta piekrišanu. Produktu nedrīkst lietot zīdīšanas laikā. Bērniem līdz 18 gadu vecumam arī nevajadzētu lietot buspironu.
Tiek uzskatīta arī iespējama mijiedarbība starp buspironu un citām zālēm. Šī iemesla dēļ pacients ir pastāvīgi jāuzrauga, ja viņš lieto arī paaugstināta asinsspiediena zāles, prettrauksmes zāles, piemēram, benzodiazepīnus, antikoagulantus, sirds zāles vai kontracepcijas tabletes.
Turklāt ir svarīgi nevadīt buspironu vienlaikus ar MAOI. Iemesls tam ir gaidāmā augsta asinsspiediena krīze. Mēs arī iesakām vienlaikus nelietot eritromicīnu, nefazodonu, verapamilu, itrakonazolu vai cimetidīnu. Šīs zāles pastiprina buspirona iedarbību.
.jpg)
.jpg)
.jpg)
