Jomas apgabalā Kodolmedicīna Iekļauti kodolfiziskie procesi un radioaktīvās vielas, kuras medicīnā izmanto diagnostikā. Tas ietver arī atklātos radionuklīdus. Vēl viena kodolmedicīnas nodaļa ir aizsardzība pret radiāciju saistībā ar medicīniskajiem, bioloģiskajiem un fizikālajiem principiem.
Kas ir kodolmedicīna?
Tā ir plaša medicīnas joma, kas ir sadalīta vairākās apakšzonās. Šajā jomā tiek izmantotas radioaktīvās vielas. Tas ietver radioizotopus, bioloģiskās vielas, radiofarmaceitiskos līdzekļus un citas vielas.
Šajā jomā ir arī funkcionālā un lokalizācijas tehnoloģija. Turklāt atklātie radionuklīdi ietilpst kodolmedicīnas jomā, kurus tāpat kā radiojodīna terapiju izmanto terapijā. Atbildības jomu pabeidz aizsardzība pret radiāciju, ko nosaka medicīniskie, bioloģiskie un fizikālie principi.
Šajā jomā tiek izmantotas papildu zināšanas, piemēram, patoģenēze, slimību simptomatoloģija un etioloģija. Kodolmedicīnas kontekstā ārstēšanas diagnostisko plānošanu veic arī saistībā ar devas aprēķināšanu un aizsardzību pret radiāciju.
Funkcija, efekts un mērķi
Ārstēšanu ar kodolmedicīnām veic radiācijas terapeits. Terapijas sākumā terapeits piemēro radiofarmaceitiskos līdzekļus ārstējamajam orgānam vai attiecīgajam ķermeņa laukumam. Pielietotie radiofarmaceitiskie līdzekļi izstaro beta starus, lai gan šī starojuma forma nav tik stresa pilna kā gamma stariem. Dažos gadījumos tiek krāsotas virsmas, kas apstrādes laikā nedrīkst nonākt saskarē ar ūdeni.
Viens no pazīstamākajiem ārstēšanas veidiem ir radio-joda terapija, ko lieto hipertireozes vai vairogdziedzera vēža ārstēšanai. Slimību ārstē perorāli, izmantojot kapsulu ar radioaktīvi marķētu jodīda izotopu jodu-131. Sakarā ar uzkrāšanos vairogdziedzerī radioaktīvā starojuma dēļ tur var izdalīties ļaundabīgi audi. Lai precizētu precīzu ārstēšanu, iepriekš var izmantot vairogdziedzera scintigrāfiju.
Vēl viena piemērošanas joma ir iekaisuma procesu, piemēram, ceļa vai plecu locītavas reimatisma, ārstēšana. Šajā gadījumā ārsts injicē radioaktīvo izotopu itrijs-90 locītavās. Kodolmedicīna tiek izmantota arī kā neiroendokrīno audzēju, kas pazīstami arī kā karcinoīdi, terapija. Ārsti paļaujas uz vielu lutetium-177 vai itrija-90 iedarbību. Turklāt kodolmedicīnas terapijas uzmanības centrā ir ne Hodžkina limfoma (NHL). Šajā gadījumā tiek izmantota radioimmunoterapija.
Šīs ārstēšanas pamatā, kurā tiek izmantots Y-ibritumomab-tiuksetāns, ir antivielu terapija .Citas pielietojuma jomas ir arī miokarda scintigrāfija, kuru izmanto, lai precizētu sirdslēkmes rētas vai asins plūsmu sirds muskuļos. Šo pārbaudi parasti veic kombinētas stresa un pārdales scintigrāfijas veidā.
Velotrenažieris galvenokārt tiek izmantots slodzes radīšanai. Kodolmedicīna tiek izmantota arī kaulu scintigrāfijai. Visu cilvēku kaulu struktūru pārbauda attiecībā uz kaulu audzējiem un karcinomas metastāzēm. Šo procedūru var izmantot arī, lai noskaidrotu, vai locītavās vai kaulos nav iekaisumu. Tāpat tiek noskaidrots, vai simptomi rodas kaulu ievainojumu vai locītavu protēžu atslābuma dēļ.
Riski, blakusparādības un briesmas
Lietojot šīs procedūras, parasti ir maz blakusparādību. Tas attiecas uz pārbaudēm, kā arī uz terapijas procedūrām kodolmedicīnas kontekstā. Ja rodas blakusparādības, tas var būt vietējs kairinājums. Tomēr ir iespējama arī ūdens aizture vai iekaisums. Tomēr nevar pilnībā izslēgt blakusparādības vēža ārstēšanā.
Galu galā tas ir atkarīgs no starojuma devas un vēža smaguma pakāpes. Ja slimības ārstēšanai tiek izmantotas tikai vāji izstarojošas vielas, slodze uz ķermeni būs maza. Vissvarīgākais faktors šajā gadījumā ir pussabrukšanas periods, kas lielākoties ir ļoti īss. Tikai dažas stundas pēc apstrādes lielu daļu radioaktivitātes var sadalīt, ko veicina daudz dzerot.
Risks ir jāaplūko arī psiholoģiskajos faktoros, kas var rasties ierobežotās ikdienas plānošanas dēļ.Citas blakusparādības, kas var rasties ārstēšanas laikā, ir nogurums, galvassāpes un apetītes zudums. Turklāt ar vēža diagnozi ir grūti tikt galā. Tomēr šīs ir blakusparādības, kas izzūd, kad ārstēšana beidzas. Simptomu smagums ir atkarīgs arī no audzēja lieluma vai ārstēšanas zonas. Tomēr var būt ilgtermiņa bojājumi, kas ietver nogurumu. Var gadīties, ka noturība pēc apstarošanas beigām ir ierobežota. Šajā gadījumā, iespējams, ir izveidojies tā sauktais nogurums.
Pastāv tā saucamais izsīkuma sindroms, ko nevar salīdzināt ar normālu nogurumu. Ar mērķtiecīgu apmācību ķermeni var atgriezt pie lielākas efektivitātes. Mūsdienās nevar izslēgt, ka ārstējamo pacientu vidū ir kāds defibrilators vai elektrokardiostimulators. Ārstējošajiem ārstiem jāpalīdz izlemt, kura ārstēšanas forma ir iespējama viņu pacientiem. Veicot šādu ārstēšanu, ir jāņem vērā pacienta individuālā situācija.
