Urotēlija karcinoma

Urotēlija karcinomakas galvenokārt notiek no 60 līdz 70 gadu vecumam, bieži ir nikotīna patēriņa un / vai apietas urīnceļu infekcijas un urīnpūšļa infekcijas rezultāts. Sākuma stadijā ir iespējamas dažādas ārstēšanas metodes, savukārt vēlākajos posmos dziedināšanas panākumi ir vāji.

Kas ir uroteliāla karcinoma?

Kā Urotēlija karcinoma medicīnas darbinieks apraksta ļaundabīgus (ļaundabīgus) audzējus, kas atrodas urīnceļu audos. Reizēm audzēji var rasties arī kā urīnvada, nieru iegurņa, urīnizvadkanāla vai urīnpūšļa vēža vēzis.

Lielākā daļa skarto cilvēku saslimst vecumā no 60 līdz 70 gadiem. Apmēram pieci procenti visu uroteliālo karcinomu atrodas urīnvados vai nieru iegurnī; tomēr pārējos gadījumos urīnpūslī veidojas uroteliāla karcinoma.

cēloņi

Viens no biežākajiem cēloņiem ir smēķēšana. Jo īpaši urotēlija karcinomu var veicināt hronisks urīnpūšļa gļotādas šūnu kairinājums, kas vēlāk noved pie urīnpūšļa infekcijām, kas nav pilnībā sadzijušas un kas izraisa urīnpūšļa akmeņus.

Šistosomiāze (urīnpūšļa, zarnu, aknu vai dzimumorgānu invāzija ar tārpiem) dažreiz var palielināt uroteliālas karcinomas risku. Citi labvēlīgi faktori ir matu krāsas un ķīmiskās vielas, kurām ir pierādītas kancerogēnas vielas.

Simptomi, kaites un pazīmes

Pirmā urotēlija vēža pazīme ir skaidri redzams asiņu piemaisījums urinējot (tā saucamā hematūrija). Turklāt attiecīgā persona sūdzas par problēmām vai traucējumiem urinējot. Urīnpūšļa iztukšošana ir sāpīga; sāpes bieži rodas urīnpūšļa rajonā bez iemesla.

Ja audzējs atrodas urīnvada ieejas vietā, karcinoma var aizsprostot urīna plūsmu tādā veidā, ka rodas urīna aizturi. Tādā gadījumā pacienti sūdzas par sānu sāpēm. Urotēlija karcinoma izraisa simptomus, kas līdzīgi urīnpūšļa infekcijas simptomiem. Šī iemesla dēļ ir svarīgi, lai cilvēki, kuriem ir šie simptomi un vecāki par 40 gadiem, konsultētos ar ārstu, lai varētu izslēgt uroteliālo karcinomu.

Diagnoze un slimības gaita

Ārsts ne tikai pārbauda pacienta slimības vēsturi, bet arī mēģina atrast visus vēža audzējus urīnpūslī, veicot rūpīgu vēdera pārbaudi un novērojot simptomus. Lai to izdarītu, viņš izmanto ultraskaņu, ar kuras palīdzību var noteikt izmaiņas audos. Ārsti var izmantot asins un urīna analīzes, lai izslēgtu cistītu.

Ir svarīgi, lai urīna urīnpūšļa iekšpuse tiktu pārbaudīta, izmantojot endoskopisko procedūru. Pārbaudes laikā tiek ņemti arī audu paraugi (biopsija), kas pēc tam ir paredzēti, lai sniegtu informāciju par to, vai urotēlija karcinoma faktiski atrodas. Ja aizdomas par diagnozi ir pareizas, tiks veiktas papildu pārbaudes. Pēc tam ārstam ir jānosaka uroteliālās karcinomas pakāpe. Izmantojot magnētiskās rezonanses attēlveidošanu vai datortomogrāfiju, ir iespējams noteikt audzēja attīstības pakāpi.

Pēc tam ārsts iedala uroteliālo karcinomu TNM klasifikācijā, pēc kuras tiek pārbaudīts un dokumentēts audzēja lielums, jebkādas metastāzes un limfmezglu iesaistīšanās. Ja audzējs jau ir ietekmējis dziļos audus, prognoze ir negatīva. Tomēr apmēram 70 procentos no visiem gadījumiem urotēlija karcinoma tiek atklāta agrīnā stadijā, lai būtu iespējama pilnīga atveseļošanās; ja tiek noņemts viss audzējs, pacientam ir iespēja izdzīvot no slimības.

Komplikācijas

Tā kā uroteliāla karcinoma ir vēzis, sliktākajā gadījumā tas var izraisīt skartās personas nāvi. Tāpēc arī citas komplikācijas un sūdzības ir ļoti atkarīgas no precīzas audzēja formas. Šī iemesla dēļ vispārēja prognoze parasti nav iespējama.

Dažreiz skartie cieš no asiņaina urīna. Šis simptoms dažiem cilvēkiem var izraisīt arī panikas lēkmi. Urinācija ir saistīta arī ar sāpēm. Pats urīnpūslis var sāpēt bez īpaša iemesla. Sāpes bieži izplatās uz sāniem, tāpēc urotēlija karcinoma ievērojami ierobežo pacienta dzīves kvalitāti.

Ja metastāzes jau ir izveidojušās, uroteliālas karcinomas ārstēšana parasti nav iespējama, un attiecīgā persona mirst priekšlaicīgi. Tomēr dažos gadījumos audzēju var noņemt ķirurģiski. Komplikāciju nav, bet skartie turpina cieš no nieru mazspējas un viņiem nepieciešama donora niere vai dialīze. Urotēlija karcinoma ievērojami samazina pacienta dzīves ilgumu.

Kad jāiet pie ārsta?

Urotēlija vēzis vienmēr jāārstē ārstam. Tā ir smaga slimība, kas sliktākajā gadījumā var izraisīt arī attiecīgās personas nāvi. Tādēļ pie pirmajiem slimības simptomiem un pazīmēm jākonsultējas ar ārstu. Urotēlija vēža gadījumā, ja attiecīgajai personai ir asiņains urīns, jākonsultējas ar ārstu. Šī sūdzība var rasties arī sporādiski.

Turklāt urinēšana pati par sevi ir saistīta ar stiprām sāpēm, tāpēc dažos gadījumos skartie cieš arī no garīgiem traucējumiem vai no depresijas. Turklāt sāpes sānos vai vēdera lejasdaļā var norādīt uz uroteliālo karcinomu. Īpaši pacientiem, kas vecāki par 40 gadiem, ar šiem simptomiem jākonsultējas ar ārstu, lai urotēlija karcinomu varētu atklāt un noņemt agrīnā stadijā. Turpmāka ārstēšana ir atkarīga no audzēja apjoma. Slimība var izraisīt arī samazinātu dzīves ilgumu skartajai personai.

Terapija un ārstēšana

Ārstēšana galvenokārt ir atkarīga no audzēja apjoma. Ja audzējs jau ir sasniedzis urīnpūšļa sienu vai ir ligzdojis apkārtējos audos, ārsts runā par progresējošu stadiju. Tomēr ir iespējams, ka audzējus, kas izplatījušies tikai uz urīnpūšļa gļotādu, var noņemt endoskopiski - caur pacienta urīnizvadkanālu.

Šo ārstēšanu sauc par transuretrālo elektroreakciju (TUR). Tomēr šo metodi izmanto tikai virspusējiem audzējiem. Ir svarīgi, lai urīnpūslis pēc tam tiktu izskalots. Audzēja regresiju var novērst ar imūno vai ķīmijterapijas līdzekļu palīdzību. Kopā ar urīnpūsli ir jānoņem audzēji, kas jau ir izauguši tieši urīnpūšļa muskuļos.

Pēc tam pacients saņem mākslīgu urīnpūsli, kas sastāv no tievās zarnas un urīnizvadkanāla. Izmantojot šo variantu, iespējams, ka pacientu var izārstēt. Tomēr, ja nav iespējams noņemt urīnpūsli vai izveidot atbilstošu aizvietotāju, jo tas ir pacients, kam nepieciešama aprūpe, vai persona ar nieru mazspēju, vai arī pacients, kuram jau ir audzējs urīnizvadkanālā, urīns tiek izvadīts caur vēdera sieniņu ( caur īsu zarnu gabalu) tiek izdalīts tieši maisā.

Dažos gadījumos veiksmīga var būt arī daļēja urīnpūšļa noņemšana. Pastāv arī tā saucamās kombinētās ķīmijterapijas terapijas. Tomēr šo terapiju veic tikai atsevišķiem pacientiem. Ja tā ir metastātiska uroteliāla karcinoma, ārsts var izmantot ķīmijterapiju, lai iznīcinātu strauji augošās vēža šūnas.

Radiācija - tas ir, staru terapija - parasti tiek veikta tikai pirms ķirurģiskas procedūras; Dažreiz staru terapiju var izmantot arī kā papildu ārstēšanas daļu.

novēršana

Lai novērstu uroteliālo karcinomu, ir svarīgi atmest visus riska faktorus - piemēram, smēķēšanu. Pirmām kārtām cilvēkiem, kuri nodarbojas ar kancerogēnām vielām, jāpaļaujas uz viņu aizsardzības pasākumiem un regulāri jāveic profilaktiskas pārbaudes. Ir svarīgi, lai urīnceļu akmeņi un visas urīnceļu infekcijas tiktu ārstētas konsekventi, lai nebūtu hroniskas slimības gaitas, kas ne tikai provocē gļotādas šūnas, bet dažreiz arī veicina uroteliālas karcinomas veidošanos.

Pēcaprūpe

Pēc urotēlija karcinomas faktiskās ārstēšanas sāk uzraudzību. Galvenā uzmanība tiek pievērsta iespējamā recidīva savlaicīgai atklāšanai. Šī iemesla dēļ pārbaudes tiek veiktas ar nelielu intervālu. Tajos ietilpst regulāras ultraskaņas un urīna analīzes.

Urīnpūšļa saglabāšanas terapijas gadījumā tiek izmantota arī cistoskopija (urīnpūšļa spogulis). Ja ir veikta radikāla cistektomija, seko attēlveidošanas testi, piemēram, datortomogrāfija (CT) vai magnētiskās rezonanses attēlveidošana (MRI). Ja ilgāku laika periodu nav konstatēti neparasti rezultāti, intervālus starp atsevišķiem izmeklējumiem var pagarināt.

Pēc cistektomijas un urīna novirzīšanas nepieciešama turpmāka ārstēšana, kas pielāgojas pacienta īpašajām vajadzībām. Tomēr to uzskata par noderīgu tikai tad, kad ir beigusies pavadošā ķīmijterapija. Rehabilitācijas kontekstā galvenā uzmanība tiek pievērsta pēcoperācijas funkcionāliem traucējumiem.

Tie galvenokārt ietver urīnpūšļa iztukšošanās traucējumus, urīna nesaturēšanu, urostomas ārstēšanu un seksuālās funkcijas traucējumus. Gados vecākiem pacientiem terapeiti pielāgo ārstēšanu savām fiziskajām un garīgajām iespējām. Strādājošiem pacientiem vajadzētu būt iespējai atgriezties darbā.

Ja pēc urotēlija karcinomas ārstēšanas uz kājām parādās limfedēma, skartajai personai piešķir īpašas kompresijas zeķes vai elastīgus aptinumus. Manuāla limfas aizplūšana ir noderīga arī tad, ja limfodēli var izslēgt. Veicot pēcaprūpi, parasti uzmanība tiek pievērsta pacienta dzīves kvalitātei. Cita starpā var aizpildīt anketas par dzīves kvalitāti.

To var izdarīt pats

Urotēlija karcinoma ir saistīta ar dažādiem simptomiem. Pacienti šos simptomus var mazināt paši, ievērojot veselīgu dzīvesveidu un veicot dažus atbalsta pasākumus.

Pirmkārt, ieteicams mainīt uzturu, jo karcinomas izraisa kuņģa un zarnu trakta sūdzības, piemēram, kairinātu kuņģi vai grēmas. Pielāgota diēta mazina simptomus, atvieglojot kuņģi un palielinot labsajūtu. Turklāt uzturs, kas bagāts ar vitamīniem un minerālvielām, apgādā organismu ar visām vielām, kas tai nepieciešamas urotēlija karcinomas apkarošanai. Sāpēm urīnpūslī vai urīnceļos var palīdzēt vienkārši mājas aizsardzības līdzekļi, piemēram, dzesējošas vai karstas kompreses, masāžas un procedūras ar sāpju mazinošām eļļām un ziedēm. Pietiekams miegs kavē sāpju sajūtu. Ietekmētās personas pievērš uzmanību labi vēdināmai guļamistabai, lai nakts miegs būtu mierīgs.

Tajā pašā laikā uzmanības novēršana palīdz aizmirst sāpes. Pacienti var veikt savus hobijus vai pavadīt laiku kopā ar citiem cilvēkiem. Sarunas ar citiem skartajiem cilvēkiem tiek uzskatītas par īpaši atbrīvojošām. Piemēroti kontaktpunkti ir, piemēram, pašpalīdzības grupas vai interneta forumi. Slimi cilvēki tur var atrast līdzīgi domājošus cilvēkus, kuri var sniegt vērtīgus padomus, kā efektīvi atbalstīt uroteliāla vēža terapiju.